2. pants

Spriedumā Satversmes tiesa konstatēja, ka

apstrīdētais pants ierobežo personai Satversmes 92. pantā

noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo prasība samaksāt

nodrošinājumu par iesniegumu Iepirkumu uzraudzības birojam

ierobežo personas tiesības vēlāk vērsties tiesā. Pamatots ir

Satversmes tiesas secinājums, ka apstrīdētajā pantā noteiktajam

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - nodrošināt

publiskā iepirkuma procedūras ātrumu un efektivitāti, mazinot

apzināti nepamatotu iesniegumu skaitu. Līdz ar to ierobežojums

noteikts, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības.

Izvērtējot apstrīdētā panta atbilstību samērīguma principam,

Satversmes tiesa secināja, ka tajā noteiktais tiesību

ierobežojums nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Līdz ar

to Satversmes tiesa atzina apstrīdēto pantu par neatbilstošu

Satversmes 92. pantam. Pēc Satversmes tiesas ieskata, iesnieguma

nodrošinājums ir tiesību institūts, kas negarantē publiskā

iepirkuma procedūras efektivitāti.

Nepiekrītu Satversmes tiesas

secinājumam par apstrīdētajā pantā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma nepiemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai. Spriedumā

minētie argumenti nav pietiekami pamatoti, lai konstatētu, ka

likumdevēja izraudzītais līdzeklis - iesnieguma nodrošinājums -

nesasniedz leģitīmo mērķi.