4. pants

Sprieduma 16.1.2. punktā Satversmes tiesa

secinājusi, ka piecas no apstrīdētajām normām, proti, DNS likuma

1. panta 6. punkts, 4. pants, 10. pants un 18. panta pirmā daļa,

kā arī Noteikumu Nr. 620 2. punkts, veido vienotu tiesisko

regulējumu, kas ir pamats aizdomās turētās personas bioloģiskā

materiāla izņemšanai, tās DNS profila noteikšanai un glabāšanai

DNS nacionālajā datu bāzē.

DNS likuma 1. panta 6. punktā ietverta definīcija tam, kas šā

likuma izpratnē uzskatāms par salīdzināmiem paraugiem. DNS likuma

4. pantā minēti DNS profila noteikšanas procedūras posmi, proti,

informācijas apkopošana un glabāšana. DNS likuma 10. pants noteic

DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamās un uzglabājamās fiziskās

personas datu vienības sastāvu, savukārt DNS likuma 18. panta

pirmā daļa noteic to, cik ilgi DNS profilus un ziņas par aizdomās

turētajām personām glabā DNS nacionālajā datu bāzē, un kārtību,

kādā informācija no datu bāzes dzēšama. Noteikumu Nr. 620 2.

punktā norādīti paraugu devēji, no kuriem izņem bioloģisko

materiālu, tostarp arī aizdomās turētās personas.

Bioloģiskā materiāla izņemšana, kas Pieteikuma iesniedzējam

veikta, pamatojoties uz Noteikumu Nr. 620 2. punktu, ir viens no

DNS profila noteikšanas procedūras posmiem. Sprieduma 16.1.2.

punktā pamatoti norādīts, ka bez bioloģiskā materiāla izņemšanas,

kuru reglamentē apstrīdētie Noteikumi Nr. 620, DNS ģenētiskā

izpēte objektīvi nebūtu iespējama. Tāpat var piekrist Sprieduma

17. punktā minētajam, ka DNS profila noteikšanas procedūra ietver

vairākus secīgus posmus - aizdomās turētās personas bioloģiskā

materiāla izņemšanu, DNS izpēti DNS profila noteikšanai un šā

profila glabāšanu DNS nacionālajā datu bāzē.

Lai pamatotu secinājumu par vienoto tiesisko regulējumu,

Sprieduma 16.1.2. punktā aprakstīts, kā DNS likuma 1. panta 6.

punkts, 4. pants, 10. pants un 18. panta pirmā daļa, kā arī

Noteikumu Nr. 620 2. punkts kalpo tam, lai tiktu sasniegts DNS

likuma mērķis - izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas izmantojama

noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, pazudušu personu meklēšanā un

neatpazītu līķu (līķa materiālu) identificēšanā, kā arī noteikt

un regulēt DNS ģenētiskās izpētes rezultātu apmaiņu ar ārvalstīm

un starptautiskajām organizācijām. Tomēr nedz atsevišķu tiesību

normu savstarpējā saistība, nedz arī tas, ka šīs normas kopumā

kalpo likuma mērķa sasniegšanai, vēl nav pietiekams arguments

tam, lai attiecīgās normas atzītu par vienotu tiesisko regulējumu

līdzšinējā Satversmes tiesas praksē pieņemtajā izpratnē.

Citos spriedumos Satversmes tiesa ir precīzi un nepārprotami

norādījusi konkrētās pazīmes, kuru dēļ vairākas konkrētajā lietā

apstrīdētās normas uzskatāmas par vienotu regulējumu. Piemēram,

spriedumā lietā Nr. 2014-11-0103 "Par Dabas resursu nodokļa

likuma 3. panta pirmās daļas 1. punkta "f" apakšpunkta,

19.1 panta un Ministru kabineta 2014. gada 14. janvāra

noteikumu Nr. 27 "Grozījumi Ministru kabineta 2007. gada 19.

jūnija noteikumos Nr. 404 "Dabas resursu nodokļa

aprēķināšanas un maksāšanas kārtība un kārtība, kādā izsniedz

dabas resursu lietošanas atļauju"" atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 105. pantam" Satversmes tiesa vērtēja

apstrīdētās normas kā vienotu regulējumu tāpēc, ka tās kopumā

noteica personai pienākumu maksāt pēc noteiktas metodikas

aprēķinātu nodokli un tādējādi ierobežoja personas īpašuma

tiesības (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma

lietā Nr. 2014-11-0103 16. punktu).

Izskatītajā lietā pieņemtajā Spriedumā Satversmes tiesa tēzi

par vienotu tiesisko regulējumu izmantojusi tikai tāpēc, lai

rastu pamatojumu arī tādu normu izvērtēšanai, kuras Pieteikuma

iesniedzējam nemaz nebija piemērotas. Balstoties uz savu

secinājumu par vienotu tiesisko regulējumu, Satversmes tiesa

Sprieduma 16.3. punktā atzinusi, ka visas vienotajā regulējumā

ietvertās apstrīdētās normas ir radījušas Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārumu.

Spriedumā izdarītais secinājums par

DNS likuma 1. panta 6. punktu, 4. pantu, 10. pantu un 18. panta

pirmo daļu, kā arī Noteikumu Nr. 620 2. punktu kā vienotu

tiesisko regulējumu ir pamatā tam, ka Satversmes tiesa nepareizi

novērtējusi Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma

apjomu.