5. pants

Gan Saeima, gan vairākas lietā pieaicinātās personas

bija paudušas uzskatu, ka apstrīdētās normas nerada Pieteikuma

iesniedzējam tiešu un konkrētu Satversmes 96. pantā noteikto

pamattiesību aizskārumu un tādēļ tiesvedība lietā izbeidzama.

Ja norādīti argumenti, kas varētu būt par pamatu tiesvedības

izbeigšanai lietā, Satversmes tiesai tie ir jāizvērtē (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu).

5.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību

Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka

tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas

neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Savukārt

Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkts

kopsakarā ar 19.2 panta sestās daļas 1. punktu prasa

pieteikumā juridiski pamatot apstrīdēto normu neatbilstību

augstāka juridiska spēka tiesību normai. Turklāt pieteikumā

jāpamato, ka tieši šī neatbilstība rada pieteikuma iesniedzējam

Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka jēdziens

"aizskar" likumā ietverts ar mērķi norobežot

konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr.

2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu). Personas

pamattiesību aizskārums Satversmes tiesas likuma izpratnē ir

saprotams tādējādi, ka apstrīdētā norma rada nelabvēlīgas sekas

tieši pieteikuma iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2002.

gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2002-07-01 3. punktu). Tas nozīmē, ka konstitucionālo sūdzību

var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir

tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju

pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī, proti,

tad, kad pamattiesību aizskārums jau pastāv (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.

2009-74-01 12. punktu un 2002. gada 11. novembra lēmumu par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-01).

Konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai

tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 9. punktu). Par pašu

aizskārumu var liecināt tiesību normas piemērošanas akts, kas

rada personai nelabvēlīgas sekas (sk. Satversmes tiesas 2013.

gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 21.1.

punktu).

5.2. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējam ir piemērots vienīgi Noteikumu Nr. 620 2. punkts.

Administratīvā pārkāpuma lietvedība pēc Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 175.2 panta pret Pieteikuma

iesniedzēju uzsākta tieši par atteikšanos izsniegt bioloģisko

materiālu DNS profila noteikšanai (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 24. lpp.). Arī Spriedumā atzīts, ka Pieteikuma

iesniedzējam ir piemērots tikai Noteikumu Nr. 620 2. punkts

(sk. Sprieduma 16.3. punktu).

Satversmes tiesas praksē atzīts, ka persona ir tiesīga

vērsties Satversmes tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša

saikne starp šīs personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā

apstrīdēto tiesību normu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18.

februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu). No

pieteikuma un lietas materiāliem gūstams apstiprinājums vienīgi

tam, ka pastāv tieša saikne starp Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārumu un Noteikumu Nr. 620 2. punktu, kas

Pieteikuma iesniedzējam piemērots administratīvā pārkāpuma lietā.

Tādēļ Satversmes tiesai Sprieduma 16.3. punktā vajadzēja secināt,

ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības ir aizskāris tikai

Noteikumu Nr. 620 2. punkts.

5.3. Taču nav pamata apgalvot, ka Pieteikuma

iesniedzēja pamattiesības būtu aizskartas ar četrām DNS likuma

normām, attiecībā uz kurām tiesvedība lietā tika turpināta.

Pieteikuma iesniedzējs atteicās izsniegt bioloģisko materiālu DNS

profila noteikšanai, un minētās normas viņam netika piemērotas.

Nav gūstams apstiprinājums tam, ka minētās tiesību normas būtu

radījušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu.

Spriedumā sniegta tikai minimāla argumentācija tam, kādā veidā

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības aizskāris vienotais

tiesiskais regulējums, kuru, pēc Satversmes tiesas ieskata, veido

piecas no apstrīdētajām normām. Balstoties uz to apstākli, ka

Pieteikuma iesniedzējam piemērots Noteikumu Nr. 620 2. punkts,

Satversmes tiesa Sprieduma 16.3. punktā atzinusi, ka

"tādējādi Pieteikuma iesniedzējs piederēja pie identificētas

subjektu grupas, uz kuru apstrīdētās normas attiecās kā vienots

regulējums".

Tomēr Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma robežas

nosaka fakts, ka viņam ir piemērots tikai Noteikumu Nr. 620 2.

punkts. Nevar piekrist Spriedumā ietvertajam apgalvojumam, ka

Pieteikuma iesniedzējs nokļuvis apstrīdēto normu kā vienota

regulējuma tvērumā, kaut arī ir izvairījies no šā regulējuma

piemērošanas (sk. Sprieduma 16.3. punktu). Noskaidrojot

to, kā izpaužas personas pamattiesību aizskārums lietā, kas

ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai ir

jāņem vērā personas faktiskā situācija, nevis jābalstās uz

apsvērumiem par to, kādas tiesību normas personai būtu bijušas

piemērojamas kādā citā situācijā.

Pieteikuma iesniedzējam Satversmes

96. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu ir radījis vienīgi

Noteikumu Nr. 620 2. punkts.

5.4. Konstitucionālās sūdzības izskatīšana un

izlemšana, atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles, nav

tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai.

Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai. Tāpēc Satversmes

tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto ierobežojumu proporcionalitāte

individuāli attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punktu).

Tātad konstitucionālā sūdzība primāri kalpo tās iesniedzēja

pamattiesību aizsardzībai, nevis tiesību sistēmas sakārtošanai.

Taču Satversmes tiesa, izvērtējot arī tādu apstrīdēto normu

satversmību, kuras nemaz nebija aizskārušas Pieteikuma

iesniedzēja pamattiesības, izskatītajā lietā darbojusies tā, it

kā lieta būtu skatāma tiesību normu abstraktās konstitucionālās

kontroles ietvaros.

Sprieduma 23.3.2. punktā detalizēti vērtēts DNS likuma 18.

panta pirmajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgums.

Vienīgi šī apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz aizdomās

turētajām personām, tika atzīta par neatbilstošu Satversmes 96.

pantam, jo Satversmes tiesa šajā normā saskatīja nepilnības

attiecībā uz aizdomās turētu personu bioloģiskā materiāla un DNS

profila glabāšanu un dzēšanu. Satversmes tiesa, izvērtējot DNS

likuma 18. panta pirmajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

atbilstību trešajam samērīguma kritērijam, t.i., atbildot uz

jautājumu, vai personas tiesībām un likumiskajām interesēm

nodarītais zaudējums ir lielāks par sabiedrības ieguvumu no

pamattiesību ierobežojuma, paudusi galvenokārt tiesībpolitiskus

apsvērumus, kas saistīti ar normatīvā regulējuma sakārtošanu.

Satversmes tiesai nebija jāvērtē DNS likuma 18. panta pirmās

daļas atbilstība Satversmes 96. pantam, jo šī apstrīdētā norma,

tāpat kā DNS likuma 1. panta 6. punkts, 4. pants un 10. pants,

nebija aizskārusi Pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās

pamattiesības.

Turklāt Sprieduma nolēmumu daļā Satversmes tiesa pieļāvusi

acīmredzamu metodoloģisku nekonsekvenci, saskaldot no piecām

apstrīdētajām normām sastāvošo "vienoto tiesisko

regulējumu". Tiesa citastarp nospriedusi, ka viena no

vienoto tiesisko regulējumu veidojošajām normām, proti, DNS

likuma 18. panta pirmā daļa, neatbilst Satversmes 96. pantam, bet

pārējās atbilst. Ja jau Satversmes tiesa uzskatīja, ka

apstrīdētās normas veido vienotu tiesisko regulējumu, tad tai

vajadzēja būt konsekventai un atzīt par neatbilstošu Satversmes

96. pantam visu no četrām DNS likuma normām un vienas Noteikumu

Nr. 620 normas sastāvošo vienoto tiesisko regulējumu, ciktāl tas

attiecas uz aizdomās turētām personām. Šīs nekonsekvences cēlonis

ir Spriedumā izmantotā koncepcija par "vienoto tiesisko

regulējumu", kurā bez pārliecinoša pamatojuma ietvertas

piecas no apstrīdētajām normām.

Līdz ar to Satversmes tiesai bija

jāizbeidz tiesvedība lietā par DNS likuma 1. panta 6. punkta, 4.

panta, 10. panta un 18. panta pirmās daļas tiktāl, ciktāl šīs

normas attiecas uz aizdomās turētām personām, atbilstību

Satversmes 96. pantam.

Satversmes tiesas tiesnesis

K.Balodis

Rīgā 2016. gada 25. maijā