4. pants

Sprieduma 23. punkts ir balstīts uz Satversmes

tiesas judikatūru par to, ka nodokļu tiesību jomā likumdevējam ir

tiesības izvēlēties nodokļu objektu un nodokļu maksātāju loku

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10. punktu) un ka likumdevēja

izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu nepieciešams, ir

lietderības jautājums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008.

gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11.

punktu). Es piekrītu tam, ka likumdevēja rīcības brīvības

robežas jauna nodokļa ieviešanā ir ar valsts attīstības

prioritātēm saistīts politiskas izšķiršanās jautājums. Tomēr

personai konstitucionāls pienākums maksāt nodokļus rodas tikai

tad, ja šie nodokļi ir noteikti pienācīgā kārtībā (sal. ar,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-25-01 10. punktu). Tātad, lai atzītu, ka

nodokļa subjekts un objekts, kas noteikti Solidaritātes nodokļa

likuma 3. un 5. pantā, un nodokļa maksāšanas kārtība, kas

noteikta Solidaritātes nodokļa likuma 7. un 9. pantā, nerada

vienlīdzības principa pārkāpumu, būtu jāsecina, ka solidaritātes

nodoklis ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.