5. pants

Pienācīgā kārtībā pieņemts likums demokrātiskā

tiesiskā valstī visupirms ir tāds likums, kas vērsts uz

taisnīguma kā tiesiskās sistēmas galīgā mērķa sasniegšanu. Proti,

pienācīgā kārtībā pieņemtam likumam ir jānodrošina saskaņa un

līdzsvars, vienādos un salīdzināmos apstākļos esošu personu

vienlīdzība un labumu sadale proporcionāli personu nopelniem.

Līdz ar to taisnīguma princips demokrātiskā tiesiskā valstī

ierobežo likumdevēja rīcības brīvību likuma pieņemšanā, sākot jau

ar likuma mērķa, subjektu un objektu izvēli. Tomēr izskatāmās

lietas materiālos nebija iespējams gūt apstiprinājumu tam, ka

likumdevējs, izvēloties Solidaritātes likuma mērķi, subjektus un

objektu, būtu pienācīgā kārtībā apsvēris, kā šis likums

nodrošinās visu iepriekš minēto taisnīguma principa kritēriju

ievērošanu.

Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi demokrātiskā tiesiskā

valstī ir vispārējā tiesību principa - taisnīguma -

konkretizācijas elements, kas aptverts ar prasībām pēc saskaņas

un līdzsvara, vienlīdzības un proporcionālas labumu sadales.

Tiesu varas kompetencē ietilpst izvērtēšana, vai likumdevēja

veiktā taisnīguma principa konkretizācija, balstoties uz

ekonomiskās efektivitātes apsvērumiem, katrā attiecīgajā gadījumā

ir atbilstoša pamatnormai - demokrātiska tiesiska valsts.

Spriedumā ekonomiskās efektivitātes apsvērumi nav vērtēti un

nav izmantoti arī juridiskajā argumentācijā. Tomēr taisnīguma

princips mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā

sistēmā pieprasa valstij pieņemt ekonomiski efektīvus lēmumus

attiecībā uz suverēna dzīves regulēšanu, jo tikai tā varēs panākt

saskaņu un līdzsvaru, tikai tā varēs nodrošināt vienlīdzību un

labumu proporcionālu sadali. Teorija, ka ekonomisku un politisku

apsvērumu izmantošana juridiskajā argumentācijā nav pieļaujama,

neatbilst mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormai.

Šajā sakarā jāņem vērā, ka atbilstoši mūsdienu demokrātiskas

tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā valdošajai tiesību izpratnei

tiesību normas saturs ir ievērojami plašāks par tās tekstuāli

uztveramo (pozitivizēto) daļu. Tiesību piemērotājs nevar pilnībā

ignorēt apstākli, ka ikviena tiesiskā regulējuma pamatā pastāv

noteikta politiska izšķiršanās, kas balstīta uz politiskiem un

ekonomiskiem apsvērumiem (sk., piemēram: Pētersons M.

Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi juridiskajā argumentācijā.

Jurista Vārds, 2013. gada 10. septembris, Nr. 37).

Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi dod iespēju, piemērojot

mikroekonomikas teorijas, analizēt tiesību normas. Katram likumam

ir jāveicina ekonomiskā efektivitāte (sk., piemēram: Posner R.

A. The Economic Analysis of Law, Ninth Edition. New York: Wolters

Kluwer Law & Business, 2014). Arī Satversmes tiesas

tiesnesis Kaspars Balodis un tiesnese Sanita Osipova savās

atsevišķajās domās lietā Nr. 2014-12-01 "Par Subsidētās

elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. un 2. punkta, 4.

panta 1. punkta un 5. panta atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 105. pantam" norādīja, ka Satversmes tiesa,

neraugoties uz nodokļu jomā ievērojamo konstitucionālās kontroles

specifiku, nedrīkst nepamatoti pašierobežoties, kad tā pārbauda

nodokļa atbilstību Satversmei, un tai vajadzētu vērtēt arī

nodokļa ekonomisko ietekmi uz pieteikumu iesniedzējiem (sk.

Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķo domu lietā Nr. 2014-12-01 4.

punktu).

Izskatāmās lietas materiālos ir norāde, ka solidaritātes

nodoklis tika ieviests nevis lai nodrošinātu taisnīgumu, bet gan

lai sabiedrībā "radītu taisnīguma sajūtu" (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu

lietas materiālu 11. sēj. 14. lpp. un 71. lpp.). Patiesībā

tikai neliela daļa Latvijas iedzīvotāju (2016. gadā - 5933) -

darba ņēmēji ar gada ienākumiem virs 48 600 euro - saskaņā

ar Solidaritātes nodokļa likumu tiešām piedalījās solidaritātes

nodrošināšanā, bet citas personas, kuru gada ienākumi tāpat

pārsniedza 48 600 euro, ar šo likumu, tā mērķi netika

aptvertas un solidaritātes nodrošināšanā nepiedalījās (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 5. septembra sēdes stenogrammu

lietas materiālu 10. sēj. 5. lpp.).

Uz to, ka Solidaritātes nodokļa likums tika pieņemts bez

pienācīgas ekonomiskās efektivitātes izvērtēšanas, norādīja LBAS

priekšsēdētājs Egils Baldzēns. Proti, likumdevējam, lai

nodrošinātu efektīvu ienākumu līdzsvarošanu, būtu jāveic

kompleksi pasākumi nodokļu sistēmas progresivitātes panākšanai,

jo turīgākā sabiedrības daļa ienākumus bieži vien saņem nevis

darba algas veidā, bet gan kā ienākumus no dividendēm, procentiem

un kapitāla (sal.: Sprieduma 10. punkts). Latvijas Bankas

pārstāvis Edvards Kušners tiesas sēdē no Latvijas ekonomiskās

ilgtspējas viedokļa raugoties raksturoja Solidaritātes nodokļa

likumu kā ekonomiski nepamatotu un norādīja, ka ienākuma nodokļu

sistēmas progresivitāte principā esot atbalstāma, tomēr

solidaritātes nodokļa gadījumā tā radot fiskālu motivāciju

neveikt kādu darbību, proti - nemaksāt lielas algas. Latvijā

neesot ne tiesiska, ne ekonomiska pamata motivēt uzņēmējus

nemaksāt lielas algas un tādējādi arī neveidot augsti atalgotas

darba vietas. No ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības viedokļa

šāda situācija esot ļoti bīstama visai sabiedrībai, jo

samazinoties valsts konkurētspēja. Īstenojot sociāli atbildīgas

valsts principu nodokļu politikas jomā, valstij vajagot veikt

tādus pasākumus, kas būtu ilgtspējīgi, sabalansēti, taisnīgi un

samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes

stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 70. lpp. un 89.

lpp.).

Līdz ar to šāda likuma mērķa un subjektu izvēle nenodrošināja

ne saskaņu un līdzsvaru, ne vienlīdzību starp visām personām

valstī, kuru gada ienākumi pārsniedza 48 600 euro, ne

labumu proporcionālu sadali. Tas vienlaikus mazina suverēna

uzticību valstij (Latvijai) un tiesībām.

Ko nozīmē uzticība Latvijai, to uzskatāmā veidā atspoguļo

Satversmes ievada teksts. Proti, latviešu valoda kā vienīgā

valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums,

godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības

pamats. Šīs vērtības veido Latvijas konstitucionālo identitāti un

integrē mūs Eiropas kultūrtelpā un Rietumu tiesību lokā. Tātad no

Satversmes ievada un citiem Satversmes noteikumiem izriet dažādi

konkrēti konstitucionāli pienākumi, kuru jēga ir nodrošināt

Latvijas valsts pastāvēšanu un funkcionēšanu (sk.: Balodis R.

Latvijas Republikas Satversmes ievads. Grāmata: Latvijas

Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie

noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā.

Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 133. lpp.).

Respektējot to, ka Saeima ir tā konstitucionālā institūcija,

kura vistiešāk īsteno suverēna gribu, un tās kompetencē ir

jautājums par nodokļu sistēmas izveidošanu, citstarp arī

solidaritātes nodokļa ieviešanu, kā arī neapšaubot to, ka šāds

likums var kalpot par sabiedrības labklājības nodrošināšanas

līdzekli, tomēr secinu, ka attiecīgajā gadījumā Saeima nav

rīkojusies atbilstoši Satversmei.

Saeima, pieņemot Solidaritātes nodokļa likumu, nav sekmējusi

uzticību Latvijai un tiesībām, jo Satversmē ietverto jēdzienu

"sabiedrības labklājība" ir izmantojusi kā tuvredzīgas

ekonomiskās politikas attaisnojumu. Tieši veids, kādā likumdevējs

ieviesis solidaritātes nodokli, nav sekmējis uzticību Latvijai un

tiesībām.

Spriedumā ir pareizi akcentēts, ka, "vērtējot

likumdošanas procesa atbilstību Satversmei, jāņem vērā tas, ka

valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija,

kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas

tautas priekšā" (sk. Sprieduma 25.2. punktu). Tieši

Saeimas atbildība suverēna priekšā liek īstenot tādu likumdošanas

procesu, kas atbilst pamatnormai - demokrātiska tiesiska valsts -

un vispārējiem tiesību principiem. Līdz ar to uz likumdošanas

procesu nevar raudzīties kā uz tādu darbību kopumu, kas paredz

vienīgi noteiktu procedūru īstenošanu. Likumdošanas process ir

jāuzlūko kā suverēna gribas īstenošanas akts, kas mērķtiecīgi

vērsts uz taisnīguma sasniegšanu.