2. pants

Satversmes tiesa savas pastāvēšanas vēsturē vairāk

nekā 130 nolēmumos ir vērtējusi tiesību normu atbilstību

Satversmes 91. pantam.

Līdz šim tiesas judikatūrā lielākoties tika vērtēta tiesību

normu atbilstība Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās

vienlīdzības principam. Salīdzinoši retāk tiesai bija jāvērtē jau

konkrēti ar diskriminācijas aizliegumu saistītie jautājumi

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra spriedumu lietā

Nr. 2015-10-01 un 2018. gada 29. jūnija spriedumu lietā

Nr. 2017-28-0306).

Lai izvērtētu tiesību normas atbilstību Satversmes 91. pantam,

Satversmes tiesa parasti noskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips.

Tādējādi Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprinājusies

metodoloģija, pēc kuras tiek izvērtēta tiesību normu atbilstība

Satversmes 91. pantam. Arī izskatāmajā lietā tiesa ir turējusies

pie šīs metodoloģijas (sk. Sprieduma 18. punktu).

Tomēr izskatāmā lieta noteiktu iemeslu dēļ atšķiras no citām,

iepriekš Satversmes tiesā izskatītajām lietām par tiesiskās

vienlīdzības principa ievērošanu.