2. pants

Piekrītu Spriedumā konstatētajam, ka lietā par soda

naudas noteikšanu par atkārtotu nodokļu pārkāpumu ir piemērojamas

Satversmes 92. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantā

ietvertās procesuālās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, arī

nevainīguma prezumpcija.

Tomēr, lai arī soda naudas piemērošana nodokļu jomā

Konvencijas izpratnē var tikt kvalificēta kā krimināltiesisks

sods, tā tomēr nav krimināllieta. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka lietas par soda naudas noteikšanu par nodokļu

pārkāpumiem atšķiras no krimināltiesību pamatbūtības, tādēļ uz

tām Konvencijā ietvertās krimināltiesiskās garantijas ne vienmēr

ir piemērojamas pilnā apjomā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2006. gada 23. novembra sprieduma lietā "Jussila v.

Finland", pieteikums Nr. 73050/01 43. punktu).

Nevainīguma prezumpcija nav absolūta un ir samērīgi

ierobežojama. Tā, piemēram, likumdevējam ir rīcības brīvība

lietderības apsvērumu dēļ atsevišķu kategoriju lietās noteikt, ka

vainu var atzīt ar iestādes lēmumu. Lai arī šādi tiek ierobežota

nevainīguma prezumpcija, tomēr ierobežojums ir samērīgs, un tas

tiek izlīdzināts, paredzot iespēju šādu iestādes lēmumu pārsūdzēt

tiesā (sal. Briede J. u.c. 92. panta komentārs. Grām.: Balodis

R. (zin. red.). Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII

nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,

148. lpp.).

Līdz ar to uzskatu, ka attiecībā uz soda naudas piemērošanu

nodokļu pārkāpuma lietā ir pieļaujams plašāks nevainīguma

prezumpcijas ierobežojums, ja vien tam ir leģitīms mērķis un

ierobežojums joprojām ir samērīgs.