3. pants

Apstrīdētā norma nosaka fakta legālo prezumpciju, ka

nodokļu maksātājs izdarījis iepriekšēju nodokļu pārkāpumu, lai

gan lēmums par soda naudas noteikšanu ir pārsūdzēts un galīgais

tiesas spriedums par to vēl nav stājies spēkā, un tādējādi

apstrīdētā norma skar nevainīguma prezumpciju.

Kā jau tas norādīts Spriedumā, nevainīguma prezumpcija ļauj

likumdevējam ietvert tiesību normās fakta legālo prezumpciju, ja

tas nepieciešams konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai un tiek

ievērots samērīgums. Nevainīguma prezumpcija neliedz valstīm

savās tiesībās izmantot faktu vai tiesību prezumpcijas, nosakot

tām saprātīgas robežas, ņemot vērā to, kas ir apdraudēts, un

saglabājot personas tiesības uz aizstāvību (sk. Sprieduma 12.

punktu un tajā norādīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru).

Nepiekrītu tam, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92.

panta otrajam teikumam tā iemesla dēļ, ka personai procesā par

atkārtotu nodokļu pārkāpumu nav iespēju atspēkot fakta legālo

prezumpciju. Proti, nevainīguma prezumpcijas ierobežojums ir

attaisnojams arī tad, ja šo ierobežojumu ir iespējams mazināt,

kopumā nodrošinot personas tiesības uz aizstāvību un novēršot ar

ierobežojumu radītās nelabvēlīgās sekas.