6. pants

Apstrīdētajā normā ietvertā fakta legālā prezumpcija

ir noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai. Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums sabiedrības

labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas

sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2012‑18‑01 17. punktu). Turklāt nodokļu likumu

tiesiskais regulējums kā tāds nebūtu pietiekams, ja nefunkcionētu

iedarbīga pārkāpumu novēršanas sistēma (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.2007‑23‑01 11.

punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi

sabiedrības intereses būtiskumu, jo nodokļi ir galvenais valsts

ienākumu avots (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada

23. jūlija sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden",

pieteikums Nr. 34619/97, 103. punktu). Valstīm ir tiesības

izveidot savu finanšu politiku un sistēmu, nodrošinot to, ka

nodokļi tiek samaksāti, un tas ir sabiedrības interesēs (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 22. septembra sprieduma

lietā "Hentrich v. France", pieteikums Nr. 13616/88,

39. punktu).

Uzskatu, ka vērtējot visus iepriekš norādītos apsvērumus kopā

un kopsakarā ar mērķa nodrošināt nodokļu maksāšanu un novērst

nodokļu pārkāpumus būtiskumu, ir secināms, ka nevainīguma

prezumpcijas ierobežojums lietās par atkārtotu nodokļa pārkāpumu

ir samērīgs. Ņemot vērā personas iespējas novērst ar ierobežojumu

radītās nelabvēlīgās sekas, uzskatu, ka sabiedrības ieguvums

atsver personai nodarīto kaitējumu.

Satversmes tiesas tiesnese J.

Briede

Rīgā 2023. gada 17. maijā