5. pants

Vienlaikus uzskatu, ka jāņem vērā arī tas, ka

administratīvajā lietā personas vainu iepriekšējā nodokļa

pārkāpumā jau ir konstatējusi un sodu uzlikusi iestāde. Proti,

saskaņā ar Administratīvā procesa likumu pēc lietas ierosināšanas

iestādē tā pati vāc informāciju, uzklausa procesa dalībniekus un,

izvērtējot lietas apstākļus, izdod administratīvo aktu, kurā tiek

konstatēts, ka persona izdarījusi nodokļa pārkāpumu, un uzlikts

pienākums samaksāt soda naudu. Šāds iestādes izdots

administratīvais akts pēc juridiskās būtības līdzinās tiesu

spriedumam; iestāde piemēro likumu konkrētam gadījumam pēc visu

apstākļu noskaidrošanas (sal. Dišlers K. Ievads administratīvo

tiesību zinātnē. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 225. lpp.).

Savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103. panta

pirmo daļu administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole

pār iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu. Tiesa tikai

pārbauda, vai iestāde pamatoti pieņēmusi lēmumu jeb veic šā

lēmuma pārskatīšanu.

Nevainīguma prezumpcija galvenokārt tiek attiecināta uz

krimināltiesību nozari, kurā personu par vainīgu var atzīt tikai

ar tiesas spriedumu. Tāpēc arī atsevišķu valstu konstitūcijās un

citos tiesību avotos tiek uzsvērts, ka vainu pierāda ar likumīgā

spēkā stājušos tiesas spriedumu. Tomēr atsevišķos gadījumos

valsts iestādes ir pilnvarotas atzīt personas vainu un sodīt to

ar lēmumu (sk.: Briede J. u.c. 92. panta komentārs.

Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 148. lpp.). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

ir atzinusi, ka iestāde var pati konstatēt un piemērot sankcijas

par nodokļu pārkāpumiem, ja vien šo lēmumu persona ir tiesīga

pārsūdzēt tiesā (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada

23. jūlija sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden",

pieteikuma Nr. 34619/97, 81. punkts).

Salīdzinājumam, Vācijā nevainīguma prezumpcija neliedz ņemt

vērā notiesājošu spriedumu, kas vēl nav kļuvis galīgs, piemērojot

sodu nākamajā tiesvedībā. Nevainīguma prezumpcija neaizsargā pret

to, ka noziedzīgs nodarījums, pat ja par to vēl nav pieņemts

galīgs notiesājošs spriedums, tiek ņemts vērā citā tiesvedībā un

ka šajā tiesvedībā tiek izdarīti noteikti secinājumi (Federal

Constitutional Court, Order of the Second Chamber of the Second

Senate - 2 BvR 235/87 -, para. 6.).

Tādējādi, lai gan iestādes lēmums par iepriekšējo nodokļu

pārkāpumu var vēl nebūt ieguvis savu galīgo spēku brīdī, kad tiek

pieņemts lēmums par atkārtotu nodokļu pārkāpumu, iestāde jau ir

veikusi pierādījumu novērtējumu un izdarījusi secinājumus par

personas vainu. Manuprāt, arī šis apstāklis ir svarīgs, izdarot

secinājumu par to, ka nevainīguma prezumpcijas ierobežojums

lietās par atkārtotu nodokļu pārkāpumu ir samērīgs.