4. pants

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka gadījumā, ja

Satversmes tiesa apstrīdētajās normās noteikto pamattiesību

ierobežojumu atzīst par nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā, tai

nav jāturpina izvērtējums par apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, pasakot, ka šāds

izvērtējums nevar mainīt sprieduma rezultātu.

Līdzīgi rīkojusies arī Eiropas Savienības Tiesa, piemēram,

lietā, kurā Itālijas tiesa bija uzdevusi jautājumu par Eiropas

Savienības pamattiesību hartas 20. un 21. pantu, kuros

nostiprināti vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principi.

Eiropas Savienības Tiesa šajā lietā bija atzinusi, ka tiesību

normas ir interpretējamas tādējādi, ka akreditācijas tiesības

valsts var piešķirt tikai vienai institūcijai, un tādēļ Tiesa

norādīja, ka šī iemesla dēļ "nevar lietderīgi atsaukties uz

Hartas 20. un 21. pantu", minētie Hartas panti nevar

ietekmēt apstrīdēto normu spēkā esību (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2021. gada 6. maija spriedums lietā

C-142/20 "Analisi G. Caracciolo",

62.-63. punktu).

Vienlaikus Satversmes tiesai ir iespēja obiter dictum

vērst likumdevēja uzmanību, ka, iespējams, pastāv citas

salīdzināmās grupas, tādējādi ļaujot likumdevējam pašam apsvērt,

vai tām nav nosakāms attiecīgs pamattiesību ierobežojums šīm

citām grupām.

Satversmes tiesas tiesnese J. Briede

Rīgā 2023. gada 1. novembrī