Satversmes tiesas tiesneses Jautrītes Briedes atsevišķās domas lietā Nr. 2022-34-01 "Par Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmās daļas un likuma "Par sociālo drošību" 2.2 panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam"

6. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Nevaru arī piekrist Satversmes tiesas secinājumam,

ka trūcīgāko personu pamatvajadzību apmierināšanai nevar tikt

izmantoti citi sociālās drošības pabalsti, piemēram, ģimenes

valsts pabalsts. Lai arī šis pabalsts tiek izmaksāts ne tikai

trūcīgām mājsaimniecībām, bet ikvienai ģimenei ar bērniem, tā

mērķis jebkurā gadījumā ir nodrošināt vispārēju atbalstu ģimenēm

par bērna audzināšanu. Attiecīgi no tā var segt izmaksas par

bērna ēdināšanu, apģērbu, izglītību un citus izdevumus. Ja šis

pabalsts sedz noteiktus izdevumus un ļauj trūcīgai

mājsaimniecībai izkļūt no nabadzības slazda, tad tas arī ir

uzskatāms par atbalsta pasākumu.

Tas attiecas arī uz likumdevēja ieviestajiem individuālajiem

atbalsta pasākumiem ekonomisko satricinājumu un krīzes apstākļos.

Proti, ja šāds atbalsts ļauj trūcīgai mājsaimniecībai samazināt

izdevumus laikā, kad kopumā ir pieaugusi dzīves dārdzība, tad tas

ir efektīvs atbalsta pasākums arī šīm personām. Nav nozīmes tam,

ka šie atbalsta pasākumi bija terminēti, jo tieši tāds bijis to

mērķis - palīdzēt pārvarēt dzīves dārdzības pieaugumu. Ja dzīves

dārdzība nepieaugtu, tad trūcīgām personām jo vairāk būtu

iespējams apmierināt savas pamatvajadzības no citiem atbalsta

pasākumiem.