3. pants

Satversmes 114. pants noteic, ka personām, kuras

pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu

valodu, etnisko un kultūras savdabību. Kā tas norādīts gan

Spriedumā, gan Satversmes tiesas judikatūrā iepriekš, Satversmes

114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams kopsakarā ar

Latvijai saistošiem starptautisko tiesību dokumentiem

mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi Vispārējo

konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk -

Konvencija).

Tomēr starptautisko tiesību dokumentu saturs nav vienkārši

automātiski uzskatāms arī par Satversmes vai likumu saturu.

Interpretējot Latvijas tiesību normas atbilstoši atzītajām

tiesību normu interpretācijas metodēm, starptautisko tiesību

dokumenti ir ņemami vērā pārdomāti, vienmēr adekvāti ievērojot

Latvijas kontekstu.

Konvencijā nav definēts nacionālās minoritātes jēdziens. Kā

secināms no Konvencijas paskaidrojošā ziņojuma, izstrādājot

Konvenciju tika secināts, ka nav iespējams formulēt definīciju,

ko varētu atbalstīt visas Eiropas Padomes dalībvalstis (sk.

Konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 12. punktu). Tas nozīmē,

ka tas ir plaši interpretējams. Piemēram, tajā nav stingri

nošķirtas tradicionālās nacionālās minoritātes un tā sauktās

"jaunās minoritātes", kā arī nav definēta saikne starp

pilsonību un nacionālo minoritāti (sal. Eiropas Centra

nacionālo minoritāšu jautājumos (European Centre for Minority

Issues) trešā ziņojuma 3. lpp. Pieejams: ecmi.de). Ievērojama

daļa valstu, pievienojoties šai Konvencijai, ir iesniegušas

deklarācijas attiecībā uz nacionālo minoritāšu definīciju katras

valsts un tās nacionālo tiesību izpratnē, norādot, ka nacionālās

minoritātes ir tikai etniskās grupas, kas ir tradicionāli

dzīvojušas valsts teritorijā un ir šīs valsts pilsoņi, vai arī

norādījušas konkrētas etniskās grupas, uz kurām valstis attiecina

Konvenciju (sk. likumprojekta "Par Vispārējo konvenciju

par nacionālo minoritāšu aizsardzību" anotāciju). Tiek

diskutēts par to, vai minoritāšu starptautisko līgumu

piemērošanas jomu, kas parasti attiecas uz vēsturiskām, senām

minoritātēm, var attiecināt arī uz jaunām minoritāšu grupām, kas

radušās migrācijas rezultātā. Nostājas šajā jautājumā ir ļoti

atšķirīgas: dažas valstis stingri iebilst pret minoritāšu

noteikumu attiecināšanu uz jaunām minoritātēm (piemēram, Vācija

un Igaunija); citas ir piemērojušas atsevišķus noteikumus arī

jaunām grupām (piemēram, Apvienotā Karaliste un Somija); savukārt

citas nav paudušas oficiālu nostāju. Lielākā daļa starptautisko

organizāciju, kas nodarbojas ar minoritāšu jautājumiem, ir

pieņēmušas atvērtu pieeju. Tā neaizliedz brīvprātīgu asimilāciju,

un tā neliedz dalībvalstīm veikt pasākumus, īstenojot vispārējo

integrācijas politiku (sk. Medda-Windischer R. Old and New

Minorities: Diversity Governance and Social Cohesion from the

Perspective of Minority Rights. Acta Universitatis Sapientiae,

European and Regional Studies, 2017, Vol. 11, Issue 1, p.

30).

Arī Latvija, ratificējot Konvenciju, ir definējusi savu

nacionālās minoritātes jēdzienu. Proti, likuma "Par

Vispārējo konvenciju un nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2.

pantā noteikts, ka "Latvijas Republika paziņo, ka termins

"nacionālās minoritātes", kas nav definēts Konvencijā,

Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras,

reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi

tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem

Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu

kultūru, reliģiju vai valodu. [..]"

No likuma pieņemšanas materiāliem secināms, ka likumdevējs ar

Konvenciju Latvijā nav vēlējies piešķirt īpašās minoritāšu

tiesības tā sauktajām "jaunajām minoritātēm", tostarp

tiem cilvēkiem, kas kā okupācijas varas nesēji šeit ieradās

padomju okupācijas laikā, lai aizvietotu padomju režīma

iznīcinātos, izsūtītos un bēgļu gaitās devušos Latvijas

iedzīvotājus.

Tam, kāpēc Latvija izvēlējās šādu pieeju, ir loģiski tās

vēsturē balstīti apsvērumi. Šie apsvērumi vairākkārt uzsvērti

Satversmes tiesas nolēmumos. Kā viens no tiem ir arī Spriedumā

norādītais, ka padomju okupācijas laikā Latvijā ieplūda liels

imigrantu skaits, tostarp bijušās militārpersonas (sk.

Sprieduma 30.1. punktu). Liela daļa no iebraucējiem

neizrādīja ne mazāko vēlmi integrēties latviešu sabiedrībā. Kā

Spriedumā atgādina Satversmes tiesa, sabiedrības saziņas

jautājums tika risināts, īstenojot vispārēju rusifikāciju (sk.

Sprieduma 30.2. punktu). Rusifikācijas un asimilācijas

rezultātā arī tradicionālās nekrievu mazākumtautības bija lielā

mērā zaudējušas savu mazākumtautības identitāti (sk.

turpat).

Ņemot vērā šos un arī citus Sprieduma 30. punktā norādītos

argumentus, uzskatu, ka nav pamatoti un ir netaisnīgi piešķirt

minoritātes īpašās tiesības cittautiešiem, kas okupētajā Latvijā

bija ieradušies pretrunā ar starptautiskajām tiesībām kā Padomju

Savienības pilsoņi un līdz ar to okupācijas varas nesēji un

pašidentificē sevi ar krievu tautību. Minoritāšu tiesības nav

piešķiramas arī šo cilvēku pēcnācējiem.

Tādēļ nevaru piekrist arī iepriekšējā Satversmes tiesas

judikatūrā secinātajam, ka tie padomju okupācijas laika migranti,

kuri nepieder pie vēsturiskajām mazākumtautībām, ir uzskatāma par

topošu mazākumtautību, kurai būtu tiesības atsaukties uz

Satversmes 114. panta un Konvencijas aizsardzību (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2018-12-01 22. punktu). Salīdzinājumam arī turki Vācijā, lai

arī pēc ieceļošanas 20. gadsimta 60. un 70. gados veido

skaitliski lielāko daļu to Vācijas iedzīvotāju, kas nav vācieši,

oficiāli netiek atzīti par nacionālo minoritāti (sk. Community

and Integration. National Minorities. Pieejams:

bmi.bund.de).

Kā jau norādīju, Konvencijas interpretācija ir plaša, un,

piemērojot Satversmes 114. pantu un pieņemot likumus, kas

attiecas uz minoritāšu tiesībām, likumdevējs ir tiesīgs attīstīt

savu nostāju un vērtējumus par Latvijas vēstures traģisko posmu

un tā seku regulējumu mūsdienās. To likumdevējs ir darījis, arī

pieņemot apstrīdētās normas, un to akceptē arī šis Satversmes

tiesas spriedums.