4. pants

No pieteikuma un Pieteikuma iesniedzēju pārstāvja

tiesas sēdē norādītā izriet, ka Pieteikuma iesniedzējas Danas

Džibuti tautība ir gruzīniete, viņas tēvs ir gruzīns, Latvijas

pilsonis, bet māte - ukrainiete, Latvijas pilsone. Savukārt

Dominika Džibuti tautība nav norādīta, viņa tēvs ir gruzīns,

Latvijas pilsonis, bet māte - krieviete, Krievijas Federācijas

pilsone. Abi bērni ir Latvijas pilsoņi, bet viņu dzimtā valoda

esot krievu valoda. Arī Pieteikumu iesniedzēju saziņas valoda

ģimenē ir krievu valoda. Pieteikuma iesniedzēju ģimenei ir

radnieciskas saiknes ar krievu tautību, un tā sevi identificē kā

krievu valodai un kultūrai piederīgu. Tāpēc Pieteikumu

iesniedzēju pārstāvis uzskata, ka Pieteikumu iesniedzēji pieder

arī Latvijas krievu mazākumtautībai.

Šādam viedoklim nevaru piekrist. Proti, vispārīga piederība un

identificēšanās ar kādu plašu tautu, tās valodu un kultūru

Konvencijas un Satversmes 114. panta izpratnē nevar nozīmēt

automātisku piederību attiecīgajai Latvijas minoritātei

(mazākumtautībai), kas paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojusi

Latvijā. Pie tādām var pieskaitīt lībiešus, romus un krievu

vecticībniekus, bet ne jebkuru Latvijas pilsoni, kura dzimtā vai

ģimenē lietotā valoda ir krievu.

Piekrītu pieteikumā norādītajam, ka likumā ietvertais

kritērijs "paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši

Latvijā" neattiecas uz katru konkrētu personu tādā izpratnē,

ka konkrētās personas senči paaudzēs ir dzīvojuši Latvijā, bet

gan uz attiecīgo nacionālo minoritāti kopumā. Tomēr šī likumā

ietvertā nacionālās minoritātes definīcija prasa personas

piederību tieši konkrētai Latvijas tradicionālajai nacionālajai

minoritātei. Likuma jēga ir piešķirt īpašās minoritātes tiesības

tikai attiecīgajām tradicionālajām minoritātēm, un nevis

cittautiešiem, kuri paši vai kuru ģimene Latvijā ir ieradušies

salīdzinoši nesen, tostarp padomju okupācijas gados, un asociē

sevi ar vispārīgu kādas tautas valodu un kultūru. Šīs personas

nevar atsaukties uz Konvencijā un Satversmes 114. pantā

ietvertajām minoritāšu tiesībām. Salīdzinājumam, arī Vācijā ir

noteiktas īpašas minoritāšu tiesības dāņu minoritātei, kas

tradicionāli dzīvo Vācijas ziemeļos pie Dānijas robežas. Taču ne

jebkurš Vācijā iebraucis dānis, pat tad, ja viņš kļūst par

Vācijas pilsoni, tiek uzskatīts par piederīgu dāņu

minoritātei.

Turklāt uzskatu, ka ir būtiski ņemt vērā, ka Pieteikuma

iesniedzēju tēvs ir gruzīns, Dana Džibuti un viņas māte ir

ukrainietes, bet Dominika Džibuti, lai arī viņa māte ir

krieviete, tautība nav izvēlēta. Piekrītu lietā pieaicinātās

personas Dr. h. c., Assessor. jur., Dipl.-Pol. Egila

Levita tiesas sēdē norādītajam, ka ikdienas sadzīvē, jo īpaši

jauktu tautību ģimenēs, nav būtiski izvēlēties konkrētu tautību.

Tomēr Konvencijas izpratnē ir nepieciešams skaidri izvēlēties

piederību nacionālajai minoritātei. No E. Levita tiesas sēdē

norādītā izriet arī, ka Konvencija piešķir īpašas tiesības tieši

konkrētām minoritātēm, nevis jebkuram cilvēkam, kurš dzīvo

Latvijā, bet nepieder pie šīm minoritātēm. Tādēļ arī viņš izteica

šaubas, vai Pieteikuma iesniedzēji, kas ir gruzīnu un ukraiņu

izcelsmes, Konvencijas izpratnē var izvēlēties jebkuru

identitāti, lai pastāvētu uz noteiktu skolu sistēmu noteiktā

valodā. Piekrītu arī Latvijas valdības nostājai, ka Konvencijas

garantijas nevar tikt attiecinātas, piemēram, uz etniskiem poļiem

vai lietuviešiem, kuri par savu pirmo valodu uzskata krievu

valodu. Neuzskatu, ka, piemēram, personai, kura sevi identificē

kā poli, no Konvencijas izriet tiesības, piemēram, prasīt

izglītības apguvi krievu valodā (sk. Latvijas komentāru par

Konvencijas konsultatīvās komitejas ceturto viedokli par Latviju

32. p. Pieejams: mfa.gov.lv). Attiecīgi arī uzskatu, ka

Pieteikuma iesniedzēji, kam ir gruzīnu un ukraiņu izcelsme,

neraugoties uz to, ka viņu ģimenē lietotā valoda ir krievu un

viņi sevi vispārīgi asociē arī kā krievu kultūrai piederīgiem,

nevar atsaukties uz Konvencijas 13. panta un Satversmes 114.

panta aizsardzību.