4. pants

Uzskatu, ka Satversmes 91. panta pirmā teikuma

kontekstā nošķiramas vēl divas solidaritātes nodokļa maksātāju

grupas, kas definētas Sprieduma 13.2. punktā. Par solidaritātes

nodokļa maksātāju kļūst ne tikai tas darba devējs, kurš maksā

savam darba ņēmējam atalgojumu virs 48 600 euro gadā, bet

arī darba devējs, kurš darba ņēmējam maksā mazāku atalgojumu

(kaut vai minimālo algu), ja šis darba ņēmējs ir nodarbināts pie

vairākiem darba devējiem un visi viņa gūtie ienākumi kopumā

pārsniedz apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta maksimālo

apmēru.

Proti, pienākums maksāt solidaritātes nodokli, kas ir vērsts

uz regresivitātes mazināšanu un progresivitātes ieviešanu

attiecībā uz "lielo algu" saņēmējiem un maksātājiem,

var tikt attiecināts arī uz ikvienu "mazās algas"

maksātāju, ja viņa darba ņēmējs gūst "lielus

ienākumus", strādājot pie vairākiem darba devējiem.

Rezultātā veidojas tāda situācija, ka vienai personai, kura maksā

savam darba ņēmējam atalgojumu, kas ir mazāks par 48 600

euro gadā, netiek paredzēts solidaritātes nodoklis, bet

otra persona, kura arī maksā savam darba ņēmējam atalgojumu, kas

ir mazāks par 48 600 euro gadā, kļūst par solidaritātes

nodokļa maksātāju. Turklāt darba devējs, kurš maksā savam darba

ņēmējam atalgojumu, kas ir mazāks par 48 600 euro gadā,

var nemaz nezināt, ka kļuvis par solidaritātes nodokļa maksātāju,

jo, kā Satversmes tiesa noskaidroja, visi dati par darba ņēmēja

ienākumiem ir pieejami vienīgi Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūrai.

Satversmes 90. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt

savas tiesības. Vārds "tiesības" Satversmes 90. pantā

ir lietots tā plašākajā nozīmē, tātad no šīs Satversmes normas

izriet personas tiesības būt informētai arī par saviem

pienākumiem. Tiesiskā demokrātiskā valstī nav pieļaujama tāda

tiesiska pienākuma uzlikšana personai, par kura esību persona

nezina.