3. pants

Vērtējot tiesību normas par nodokļu un nodevu

jautājumiem, Satversmes tiesa tradicionāli ir pašierobežojusies,

respektējot Saeimas plašo rīcības brīvību šo jautājumu

regulēšanā. Satversmes tiesa ir atkārtoti uzsvērusi, ka

"valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir

plaša rīcības brīvība" (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑25‑01 10. punktu

un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014‑12‑01 18.2.

punktu). Saeimai neapšaubāmi ir tiesības un pienākums veidot

valsts nodokļu sistēmu. Tā ir ekskluzīva Saeimas kompetence, jo

atbilstoši Satversmes 73. pantam nodokļu joma ir izņemta no

tautas likumdošanas kompetences.

Taču šī ekskluzīvā kompetence uzliek Saeimai arī papildu

pienākumus. Tai ar īpašu rūpību ir jāizstrādā nodokļu regulējums,

ievērojot visus tos pašus tiesību principus, kas jāievēro personu

pamattiesības ierobežojošu tiesību normu izstrādē. Kā jau

atzinusi Satversmes tiesa, nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr

nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑25‑01 5.

punktu). Saeimai, pieņemot jaunu regulējumu nodokļu jomā, ne

tikai ir jārūpējas par visas sabiedrības labklājību, bet arī

jāievēro ikvienas personas tiesības un tiesiskās intereses,

tostarp tiesiskā paļāvība. Tādējādi Saeimai ir pienākums veidot

ilgtspējīgu un stabilu nodokļu politiku.

Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība jaunu nodokļu ieviešanā,

taču šiem nodokļiem ir harmoniski jāiekļaujas Latvijas Republikas

nodokļu sistēmā. Tātad likumdevējam, nosakot jaunus nodokļus,

jāievēro Latvijas Republikas nodokļu sistēmas pamatprincipi,

kurus likumdevējs pats savas rīcības brīvības robežās ir

izstrādājis. Nodokļu sistēma var pienācīgi funkcionēt vienīgi

tad, ja Saeima īsteno efektīvu un savlaicīgu nodokļu

politiku.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2016-14-01 secināja, ka

solidaritātes nodoklis pēc savas būtības ir jauns ienākuma

nodokļa veids (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 19.3. punktu), kas ieviests

nodokļu sistēmas regresivitātes mazināšanai. Šis ienākuma

nodoklis noteikts tām personām, kuras saņem vairāk par 48 600

euro gadā. Piekrītu, ka valstij ir rīcības brīvība,

ieviešot progresīvo ienākuma nodokli. Attiecībā uz darba ņēmējiem

solidaritātes nodoklis ir progresīvais ienākuma nodoklis un pēc

būtības nav pretrunā ar Latvijas Republikas nodokļu sistēmu.

Tomēr uzskatu, ka Saeima nav pienācīgi pamatojusi to, kāpēc

personas (darba ņēmēja) ienākuma nodokļa maksāšanas pienākums ir

daļēji uzlikts arī darba devējam.