1. pants

Izskatītajā lietā, kā to savā pieteikumā lūgusi

konstitucionālās sūdzības iesniedzēja, Satversmes tiesa vērtēja

nevis apstrīdētajā normā bērna tēvam paredzētā atvaļinājuma vai

tā piešķiršanas kārtības satversmību, bet gan to, vai Satversmes

110. panta pirmajam teikumam atbilst tāda situācija, ka

aizsardzība un atbalsts sakarā ar bērna piedzimšanu nav paredzēts

bērna mātes partnerei viendzimuma partneru ģimenē. Proti,

Satversmes tiesa apstrīdētās normas satversmību izvērtēja tiktāl,

ciktāl apstrīdētā norma neparedz aizsardzību un atbalstu bērna

mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu. Tātad tiesa pēc

būtības vērtēja viendzimuma pāru tiesiskās aizsardzības

regulējuma trūkuma satversmību.

Piekrītu Spriedumā atzītajam, ka Satversmes 110. panta pirmajā

teikumā ietvertais valsts pozitīvais pienākums aizsargāt un

atbalstīt ģimeni neattiecas tikai un vienīgi uz laulības ceļā

izveidotu ģimeni. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei vai

juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un

personu, kas šo bērnu aprūpē, var pastāvēt faktiskas ģimenes

attiecības atkarībā no tā, vai viņi dzīvo kopā, no viņu attiecību

ilguma un kvalitātes, kā arī no pieaugušā lomas attiecībās ar

bērnu. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet

no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā

realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citādā veidā,

piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 110.

pantā ietvertais valsts pienākums nodrošināt ģimenes juridisko

aizsardzību citstarp prasa ieviest tādu tiesisko regulējumu, kas

izveido un uztur ģimenes attiecību tiesisko ietvaru, nosakot

ģimenes locekļu personiskās un mantiskās attiecības. Normatīvajos

aktos paredzamais ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un

atbalsta veids, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas

Satversmes normas, ir jānosaka likumdevējam. Turklāt likumdevējam

attiecībā uz apsvērumiem, kas ņemami vērā šā tiesiskā ietvara

satura noteikšanā, ir plaša rīcības brīvība (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2019-01-01 16.2.1. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstij no

Konvencijas 8. panta var izrietēt pozitīvs pienākums nodrošināt

viendzimuma partneru ģimenes juridisku atzīšanu, ja šādu

attiecību faktiska atzīšana jau ir notikusi valsts sociālajā un

tiesiskajā realitātē, kā arī noteikt juridisku ietvaru šo ģimeņu

aizsardzībai. Tomēr atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksei valstij ir rīcības brīvība attiecībā uz viendzimuma

partneru ģimeņu juridiskās aizsardzības tiesiskā regulējuma formu

un saturu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.

gada 24. jūnija sprieduma lietā "Schalk and Kopf v.

Austria", pieteikums Nr. 30141/04, 97., 105., 108.-109.

punktu un 2015. gada 21. jūlija sprieduma lietā "Oliari and

Others v. Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11,

162.-187. punktu).

Tātad attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu aizsardzības

tiesiskā regulējuma formu un saturu nav noteikti stingri

juridiskie standarti, kas uzliktu valstij pienākumu rīkoties

konkrētā veidā. Tādēļ tas, tieši kādā veidā un apjomā nodrošināma

juridiska aizsardzība viendzimuma partneru ģimenēm, ir

likumdevēja izšķiršanās jautājums. Šāda situācija saistīta ar šā

jautājuma morālo un ētisko dimensiju un to, ka starp Eiropas

Savienības dalībvalstīm nav vienprātības par šo ģimeņu

aizsardzības veidiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2015. gada 21. jūlija sprieduma lietā "Oliari and

Others v. Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11,

162. punktu).

Tādēļ uzskatu par pamatotu Spriedumā ietverto Satversmes

tiesas norādījumu likumdevējam, proti, to, ka no Satversmes 110.

panta pirmā teikuma kopsakarā ar cilvēka cieņas principu un

personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību izriet valsts

pienākums aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī

viendzimuma partneru ģimenes.