2. pants

Apstrīdētā norma noteic, ka bērna tēvam ir tiesības

uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu tūlīt pēc bērna

piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna

piedzimšanas.

Interpretējot apstrīdēto normu kopsakarā ar Civillikuma

normām, Spriedumā pareizi secināts, ka par bērna tēvu, kuram ir

tiesības saņemt šajā normā paredzēto atvaļinājumu, ir uzskatāms

vīrietis, kas: 1) atzīstams par bērna tēvu, pamatojoties uz

paternitātes pieņēmumu; 2) brīvprātīgi atzinis paternitāti; 3)

atzīts par bērna tēvu ar tiesas spriedumu. Šā atvaļinājuma mērķis

ir dot bērna tēvam iespēju būt kopā ar savu ģimeni uzreiz pēc

bērna piedzimšanas, lai sniegtu atbalstu bērna mātei, citstarp

uzņemoties rūpes par bērnu. Vienlaikus šis atvaļinājums ļauj

bērna tēvam agrīnā stadijā veidot emocionālu saikni ar bērnu

(sk. Sprieduma 11.1. un 11.2. punktu).

Tātad apstrīdētā norma skaidri un nepārprotami noteic, ka

tiesības uz tajā paredzēto atvaļinājumu ir bērna tēvam. Jāuzsver,

ka Eiropas Savienības dalībvalstu, tostarp Latvijas, pienākums

nodrošināt šādu atvaļinājumu tieši bērna tēvam izriet no

Direktīvas 2019/1158 4. panta. Bērna tēva atvaļinājuma mērķis ir

veicināt to, lai bērna aprūpes pienākumi tiktu vienlīdzīgāk

sadalīti starp sievietēm un vīriešiem un lai tiktu radīti tādi

apstākļi, kuros jau agri veidojas saikne starp tēvu un bērniem

(sk. Direktīvas 2019/1158 19. apsvērumu). Apstrīdētā norma

tika pieņemta tieši tādēļ, lai sekmētu dzimumu līdztiesību,

lauztu sabiedrības stereotipus par dzimumu lomām, visupirms jau

sabiedrībai tik svarīgā institūtā kā ģimene, nostiprinot vīrieša

- tēva - lomu bērnu audzināšanā.

Atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma V nodaļas

"Dzimšanas fakta reģistrācija" normām ziņas par

jaundzimušo bērnu, kā arī par viņa vecākiem - māti un tēvu - ir

ierakstāmas dzimšanas reģistrā mēneša laikā pēc bērna

piedzimšanas. Tātad likumdevējs ir izveidojis tiesisku sistēmu,

kas ļauj noskaidrot, kuras personas ir konkrētā bērna māte un

tēvs, kam ir tiesības uz atbalstu sakarā ar bērna piedzimšanu.

Apstrīdētajā normā noteiktais atvaļinājums pienākas tieši bērna

tēvam, nevis bērna mātes partnerim (neatkarīgi no šīs personas

dzimuma). Šo atvaļinājumu piešķir neatkarīgi no tā, vai bērna

vecāki ir laulāti vai dzīvo faktiskā kopdzīvē, vai arī bērna tēvs

vispār nedzīvo kopā ar bērna māti vienā mājsaimniecībā. Likums

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bērna

vecākiem paredz vairākus atbalsta pasākumus sakarā ar bērna

piedzimšanu - maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu un

vecāku pabalstu. Apstrīdētajā normā ietvertais bērna tēva

atvaļinājums ir cieši saistīts ar paternitātes pabalstu, ko šā

atvaļinājuma laikā izmaksā bērna tēvam.

Uzskatu, ka izskatāmajā lietā apstrīdētā norma rada tiesības

vienīgi bērna tēvam, nevis mātes partnerim, partnerei vai kādam

citam ģimenes loceklim. Bērna tēvam ir ne tikai tiesības, kas

izriet no bērna piedzimšanas, bet arī pienākumi pret bērnu un

atbildība par bērnu. Tāpēc tikai bērna tēvam, kuram ir šī īpašā

saite un juridiskais statuss attiecībās ar bērnu, pienākas

apstrīdētajā normā minētais atvaļinājums. Neviena cita persona

neatrodas salīdzināmā juridiskā statusā ar bērna tēvu, kura

statuss ietver īpašas tiesības, pienākumus un atbildību par

konkrēto bērnu. Līdz ar to apstrīdētā norma neaizskar pieteikuma

iesniedzējas tiesības. Tā kā lieta ierosināta pēc

konstitucionālās sūdzības, kuras pamatā jābūt pieteikuma

iesniedzējas pamattiesību aizskārumam, ko rada tieši apstrīdētā

norma, tiesvedība lietā Nr. 2019-33-01, manuprāt, bija

jāizbeidz.