2. pants

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

pirmā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu)

Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka

tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas

neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet tā paša

panta sestās daļas 1. punkts prasa pamatot apgalvojumu, ka

ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās

pamattiesības. Arī Satversmes tiesa norādījusi, ka saskaņā ar

minētajām normām konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi

noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam

Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 9. punktu).

Tātad Satversmes tiesas kolēģijai, lai ierosinātu lietu pēc

konstitucionālās sūdzības, ir jākonstatē, ka pieteikumā ietverts

pietiekams tajā paustā "uzskata" juridiskais

pamatojums, taču Satversmes tiesas kolēģijai nav pienākuma šo

"uzskatu" izvērtēt līdz galam.

Satversmes tiesa lietas izskatīšanas gaitā pārbauda

pamattiesību aizskāruma esamību, ņemot vērā lietā apkopotos

materiālus un viedokļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2012. gada 8. novembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 18. punktu).

Satversmes tiesas prakse liecina, ka ne vienmēr ierosinātā lieta

noslēdzas ar spriedumu par apstrīdētās normas atbilstību vai

neatbilstību.

Tāpat ne vienmēr arī pēc papildu precizējumu saņemšanas no

pieteikuma iesniedzēja lietu ir iespējams izskatīt rakstveida

procesā, bet apstākļu pilnīgākai un precīzākai noskaidrošanai to

nepieciešams izskatīt tiesas sēdē ar lietas dalībnieku

piedalīšanos. Arī šajā lietā bija saņemti konstitucionālās

sūdzības precizējumi, tomēr jautājums par aizskāruma rašanās

brīdi un pierādījumiem, kas to varētu apstiprināt, Pieteikuma

iesniedzējam tiesas sēdes laikā tika uzdots vairākkārt, pieļaujot

pat to, ka Pieteikuma iesniedzējs vērsies Satversmes tiesā ar

sūdzību vispārības labā.

Satversmes tiesa norādījusi, ka jautājums par to, vai

konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības patiešām ir

aizskartas, tai galvenokārt jāizlemj spriedumā. Pieņēmums, ka

Satversmes tiesas kolēģijai, jau izskatot konstitucionālo sūdzību

un lemjot par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt

lietu, ir jākonstatē, ka patiešām aizskartas personai Satversmē

noteiktās pamattiesības, būtu pretrunā ar likumā noteikto

Satversmes tiesas procesa loģisko virzību (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr.

2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu).

Tāpat Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

"sprieduma taisīšanas stadijā Satversmes tiesu nesaista

pieteikuma iesniedzēja juridiskais pamatojums un tai jāizvērtē

viss apstākļu kopums, kas noskaidrots lietas izskatīšanas

gaitā" (Satversmes tiesas 2002. gada

22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

daļas 2.3. punkts).