3. pants

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

ceturtās daļas otrais teikums nosaka: ja nav iespēju Satversmē

nostiprinātās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību (pieteikumu)

Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību

aizskāruma brīža.

3.1. Konstitucionālās sūdzības precizējumos Pieteikuma

iesniedzējs norādījis, ka viņa pamattiesību aizskārums pirmo

reizi esot izpaudies 2007. gada 13. decembrī, kad

Saeima viņu apstiprinājusi par tiesnesi un uz viņu sākuši

attiekties tiesnesim likumā noteiktie ierobežojumi. Taču tobrīd

viņš vēl pamattiesību aizskārumu neesot izjutis, jo vēlme

darboties politiskajā partijā viņam radusies tikai vēlāk, kad

viņš sapratis, ka "ir svarīgi, lai viņa politiskie uzskati

par norisēm sabiedrībā tiktu atbilstoši izpausti un

pārstāvēti". No lietas materiāliem un tiesas sēdē

sniegtajiem paskaidrojumiem secināms tas, ka Pieteikuma

iesniedzējs norādījis uz ilgstošu un pastāvīgu apstrīdētās normas

radīto aizskārumu, kurš eksistē, bet kura rašanās brīdis nav

nosakāms. Savukārt tiesas sēdē, atbildot uz vairākkārtējiem

Satversmes tiesas tiesnešu un Saeimas pārstāvja jautājumiem,

Pieteikuma iesniedzējs pauda viedokli, ka par viņa pamattiesību

aizskāruma rašanās brīdi uzskatāms 2012. gada 4. jūlijs.

3.2. Satversmes tiesa Sprieduma 22. punktā atzina, ka

apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam nav piemērota, kā arī

to, ka Pieteikuma iesniedzēja sniegtais pamatojums attiecībā uz

viņa pamattiesību aizskāruma brīdi ir pretrunīgs. Savukārt

Sprieduma 22.3. punktā norādīts, ka pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža konstatēšana nevar būt formāla un aprobežoties ar

formāla datuma minēšanu, ja persona nav norādījusi objektīvi

pārbaudāmus faktus, kas raksturotu aizskārumu un ļautu konstatēt

tā rašanās brīdi, un ka ar personas subjektīvo viedokli vien ir

par maz, lai varētu tikt konstatēts tās pamattiesību aizskārums.

Tāpat tiesa atzina, ka Pieteikuma iesniedzējs nav pārliecinoši

argumentējis to, ka jebkāds konkrēts notikums laika posmā no viņa

stāšanās tiesneša amatā līdz konstitucionālās sūdzības

iesniegšanai būtu radījis viņam Satversmes 102. pantā noteikto

pamattiesību aizskārumu.

Taču Sprieduma 22.4. punktā atzīts: ja pieteikuma iesniedzējam

tiesību normās ir paredzētas nelabvēlīgas sekas par apstrīdētajā

normā paredzētā aizlieguma pārkāpšanu, tad šāda situācija

noteiktos apstākļos atzīstama par potenciālu vai nākotnē

sagaidāmu pamattiesību aizskārumu, uz kuru nav attiecināms

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas

otrajā teikumā noteiktais sešus mēnešus ilgais konstitucionālās

sūdzības iesniegšanas termiņš. Sprieduma 23.1. punktā norādīts,

ka Satversmes 102. pantā noteikto pamattiesību aizskārums

Pieteikuma iesniedzējam potenciāli varētu rasties, ja apstrīdētā

norma, kas ietver imperatīvu aizliegumu tiesnesim būt par

partijas biedru, tiktu viņam piemērota. Proti, ja Pieteikuma

iesniedzējs pievienotos politiskajai partijai un darbotos tajā,

viņš tiktu saukts pie disciplināratbildības, t.i., viņam iestātos

būtiskas un nelabvēlīgas sekas.

Līdz ar to Sprieduma argumentācija ir pretrunīga: Satversmes

tiesa, no vienas puses, atzīst, ka Pieteikuma iesniedzējs nav

argumentējis, kad radies un kā izpaužas viņa pamattiesību

aizskārums, bet, no otras puses, neievērojot konstitucionālajai

sūdzībai Satversmes tiesas likumā noteiktās prasības, turpina

tiesvedību, balstoties vienīgi uz hipotētiskiem Pieteikuma

iesniedzēja apgalvojumiem.