9. pants

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs savu tiesību

aizskāruma pamatošanai atsaucās uz citu valstu praksi.

Prezentējot ASV tiesas spriedumu, kuru, viņaprāt, par paraugu

situācijas risināšanai varētu izmantot arī Latvijas likumdevējs,

viņš norādīja, ka būtu gatavs darboties partijā pašierobežojoties

(nepaužot publiski savu viedokli, atsevišķos gadījumos

neievērojot partijas statūtos noteikto u.c.). Vienlaikus

Pieteikuma iesniedzējs atzina, ka būtu gatavs dibināt arī savu

partiju, un tādējādi nonāca pretrunā ar paša pausto gatavību

pašierobežoties, jo partijas dibināšana (partijas programmas

izstrādāšana, līdzekļu piesaistīšana, dalība publiskajās debatēs,

publiska savu viedokļu paušana) nozīmē ļoti aktīvu politisko

darbību. Kā pamatoti norāda Satversmes tiesa, personu

apvienošanās politiskajā partijā ir dalība tādā organizācijā,

kuras galvenais mērķis ir politiskās varas iegūšana (sk.

Sprieduma 19. punktu). Tas tad arī ir kritērijs, pēc kura

politisko partiju vai politisko organizāciju var nošķirt no

dažādām interešu organizācijām un biedrībām, uz kurām tiesas

debatēs norādīja Pieteikuma iesniedzējs. Politiskās partijas savu

ideoloģisko nostāju un mērķus nosaka partijas programmā, un to

biedri, cīnoties par varas iegūšanu vēlēšanās, aktīvi piedalās šo

mērķu īstenošanā. Citāda, respektīvi, pašierobežota biedru

darbība nesaskan ar partijas lomu demokrātiskā sabiedrībā.

Ciktāl Pieteikuma iesniedzējs atsaucies uz citu valstu praksi,

jāatgādina tas, ko Satversmes tiesa savos iepriekšējos nolēmumos

gluži pamatoti ir atzinusi: citu valstu tiesiskais regulējums,

risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar

tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus, jo

salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr ir jāņem vērā atšķirīgais

tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais

konteksts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.2007-01-01

24.1. punktu). Šādu pieeju, atbilstoši kurai tiek

skrupulozi salīdzinātas atsevišķu tiesību institūtu funkcijas

attiecīgajās tiesību sistēmās, pieļauj funkcionālā metode

[sk.: Michaels R. The Functional Method of Comparative

Law. In Reimann M., Zimmerman R. (eds), The Oxford Handbook of

Comparative Law. Oxford: Oxford University Press, 2006, pp.

339-382]. Tādējādi tikai pēc izvērstas tiesisko institūtu

salīdzināšanas ir pieļaujamas atsauces uz citu valstu likumiem,

tiesu praksi vai nacionālo tiesību doktrīnu.

Nav šaubu par to, ka salīdzinošo tiesību argumentu iespējami

plašāka piemērošana pamatā ir vērtējama pozitīvi, jo nacionālo,

starptautisko un pārnacionālo tiesu dialogs mūsdienās ir

realitāte, kuru var un vajag pēc iespējas prasmīgāk izmantot

tiesību sistēmas attīstīšanā un pilnveidošanā. Tomēr jāņem vērā

tas, ka, neveicot pietiekami izsvērtu citu valstu

konstitucionālās uzbūves analīzi, bet citu valstu tiesību avotos

paustās atziņas pārceļot un piemērojot mehāniski, rezultāts būs

tāds, ka šīs atziņas organiski neiederēsies nolēmumā, kas taisīts

Latvijas tiesību sistēmā.

Īpaši sarežģīts šis jautājums ir konstitucionālo tiesību jomā,

jo šobrīd nav tādas absolūtas normatīvas teorijas, kas būtu

attiecināma specifiski uz salīdzinošajām konstitucionālajām

tiesībām. Tādējādi pašreizējās konstitucionālo tiesību teorijas

kontekstā atsaucēm uz ārvalstu judikatūru, īpaši tādām, kas

izdarītas tikai tālab, lai gūtu atbalstu savai pieejai, ir

apšaubāma leģitimitāte.

Ņemot vērā visu minēto, uzskatām, ka

tiesvedība lietā bija izbeidzama sakarā ar to, ka Pieteikuma

iesniedzējs nav nedz norādījis aizskāruma rašanās brīdi, nedz arī

sniedzis aizskāruma esamības pierādījumus.

Satversmes tiesas tiesnese

A.Branta

Satversmes tiesas tiesnese

K.Krūma

Rīgā 2013.gada 23.maijā