2. pants

Sprieduma 15.5. punktā norādīts, ka

apstrīdētā norma liedz personai iegūt apsardzes sertifikātu, ja

tai ir diagnosticēta alkohola atkarība, neatkarīgi no tā, vai ir

konstatēta slimības remisija vai citas veselības stāvokļa

izmaiņas. Tādēļ Spriedumā atzīts, ka personas pamattiesību

aizskārums izriet no apstrīdētās normas, nevis no tās

piemērošanas.

Tomēr Spriedumā šāda apstrīdētās normas interpretācija

sniegta, pēc būtības aprobežojoties tikai ar gramatiskās tiesību

normu interpretācijas metodes izmantošanu un vadoties pēc tā, kā

apstrīdētās normas tvērumu un no tās izrietošās tiesiskās sekas

izprot apstrīdētās normas piemērotāji - ārsti un Valsts policija.

Satversmes tiesa apstrīdētās normas tvēruma noskaidrošanai nav

izmantojusi visas tiesību normu interpretācijas metodes.

2.1. Saskaņā ar Apsardzes darbības likuma

14. panta pirmo daļu apsardzes sertifikātu Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā izsniedz fiziskajai personai, kura ieguvusi

noteiktu izglītību vai apguvusi attiecīgu izglītības programmu un

nokārtojusi apsardzes darbinieka kvalifikācijas pārbaudījumu.

Kārtību, kādā personai izsniedz apsardzes sertifikātu, nosaka

Noteikumi Nr. 380. Saskaņā ar šo noteikumu

24.2. apakšpunktu persona, kura sekmīgi nokārtojusi

apsardzes darbinieka kvalifikācijas pārbaudījumu, iesniedz Valsts

policijā iesniegumu apsardzes sertifikāta saņemšanai, tam

pievienojot arī psihiatra un narkologa izsniegta derīga atzinuma

kopiju par savu veselības stāvokli. Ja atzinumā nav norādīts tā

derīguma termiņš, no tā izsniegšanas datuma nedrīkst būt

pagājušas vairāk par 90 dienām.

No iepriekš minētā var secināt, ka pirms tam, kad persona

gatavojas iesniegt Valsts policijai iesniegumu apsardzes

sertifikāta saņemšanai, tai ir jāsaņem narkologa atzinums par

savu veselības stāvokli. Noteikumos Nr. 380 noteiktais ārsta

narkologa izsniegtā atzinuma derīguma termiņš liecina par to, ka

attiecīgā ārstniecības persona veic individuālu personas

izvērtējumu konkrētā laikā, nevis aprobežojas vienīgi ar

konstatējumu, ka personai kādreiz ir bijusi diagnosticēta

alkohola atkarība. Ja likumdevējs būtu vēlējies tikai formālu

apstākļu noskaidrošanu, proti, pārliecināšanos par to, vai

personai kādreiz ir bijusi noteikta diagnoze - alkohola atkarība

-, tad to varētu noskaidrot, pieprasot izziņu no attiecīga

reģistra. Tādā gadījumā būtu lieki tiesību normās paredzēt

personas pienākumu iesniegt Valsts policijai ārsta atzinumu par

savu aktuālo jeb tā brīža veselības stāvokli vai ierobežot šā

atzinuma derīguma termiņu laikā. Tieši tādēļ, lai nodrošinātu, ka

ārsts narkologs katrā konkrētajā gadījumā izvērtē personas

veselības stāvokli un sniedz atzinumu par medicīniskām

pretindikācijām darbam apsardzē, ir paredzēta Noteikumos

Nr. 380 noteiktā kārtība.

2.2. Noteikumu Nr. 380 24.2. apakšpunktā

ir noteikts, ka personas iesniegumam apsardzes sertifikāta

saņemšanai nav nepieciešams pievienot psihiatra un narkologa

izsniegta derīga atzinuma kopiju par personas veselības stāvokli,

ja pirms tam persona ārstniecības iestādē veikusi veselības

pārbaudi ieroču glabāšanai (nēsāšanai) vai darbam ar ieročiem un

par to ir ziņas Ieroču reģistrā vai Licenču un sertifikātu

reģistrā. Tātad apstrīdētā norma sistēmiski ir saistīta ar

tiesību normām, kas regulē ieroču atļauju saņemšanu.

Ieroču aprites likuma 23. panta 11. punkts noteic,

ka šaujamieroča vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča

iegādāšanās atļauju, glabāšanas atļauju, nēsāšanas atļauju un

ieroču kolekcijas atļauju aizliegts izsniegt fiziskajai personai,

kurai diagnosticēta alkohola atkarība, kas dod pamatu apšaubīt

tās spēju ievērot ieroču aprites nosacījumus. Atbilstoši šā

likuma 27. pantam, lai izvērtētu, vai pastāv medicīniskās

pretindikācijas ieroču glabāšanai (nēsāšanai) vai darbam ar

ieročiem, personai veic veselības pārbaudi.

No minētā likuma izriet, ka medicīniskās pretindikācijas

ieroču glabāšanai (nēsāšanai) vai darbam ar ieročiem konstatē

ārsts, vadoties pēc medicīniskiem kritērijiem. Ja personai ir

diagnosticēta alkohola atkarība, izņēmuma gadījumā šai personai

tomēr var tikt izsniegta atļauja darbam ar ieročiem. Tas ir

iespējams, ja pēc individuāla personas veselības stāvokļa

izvērtējuma tiek konstatēts, ka iepriekš personai diagnosticētā

alkohola atkarība nedod pamatu apšaubīt šīs personas spēju

ievērot ieroču aprites nosacījumus, piemēram, tiek konstatēts, ka

persona atrodas stabilā remisijas fāzē vai nepastāv citas

medicīniskās pretindikācijas ieroču glabāšanai (nēsāšanai) vai

darbam ar ieročiem. Lai gan alkohola atkarība ir hroniska

slimība, tomēr, kā norāda pieaicinātā persona VSIA "Rīgas

psihiatrijas un narkoloģijas centrs", narkoloģijā atbilstoši

mūsdienu pieejai ir jāvērtē nevis diagnoze kā tāda, bet gan

konkrēts pacients un viņa saslimšana, emocionālā stabilitāte,

funkcionēšana un sociālā adaptēšanās.

Jāņem arī vērā, ka likumdevējs Ieroču aprites likuma

27. panta sestajā daļā ir pilnvarojis Ministru kabinetu

noteikt konkrētas medicīniskās pretindikācijas ieroču glabāšanai

(nēsāšanai) un darbam ar ieročiem. Līdz 2020. gada

1. janvārim spēkā bija Ministru kabineta 2014. gada

22. jūlija noteikumi Nr. 418 "Noteikumi par

veselības pārbaudēm personām, kas glabā (nēsā) ieročus un veic

darbu ar ieročiem". Šo noteikumu 1. pielikums kopsakarā

ar 8.1. punktu paredzēja, ka, izvērtējot personas veselības

stāvokli, alkohola atkarības gadījumā tiek ņemts vērā remisijas

periods. Arī Ministru kabineta izstrādātais noteikumu projekts

"Noteikumi par veselības pārbaudēm personām, kas glabā

(nēsā) ieročus un veic darbu ar ieročiem" paredz, ka

personai, kurai konstatēta alkohola pārmērīga, kaitējoša

lietošana, ieroča atļauju iespējams saņemt tikai pēc objektīvi

pierādīta divu gadu atturības perioda, ja ir veikta pārbaude pie

narkologa un nepieciešamie izmeklējumi. Savukārt gadījumā, kad ir

konstatēta alkohola atkarība, ieroču atļauju iespējams saņemt

tikai pēc ārstēšanās un objektīvi pierādīta vismaz piecu gadu

stabila atturības perioda, ja ir veiktas regulāras pārbaudes pie

narkologa un nepieciešamie izmeklējumi.

No Apsardzes darbības likuma izriet, ka apsargs, lai

nodrošinātu citu personu un visas sabiedrības drošību, apsardzes

darbā likumā paredzētajos gadījumos var izmantot arī ieročus.

Ieroču aprites likumā ietvertās prasības, kam jābūt izpildītām,

lai persona varētu saņemt atļauju iegādāties, glabāt vai nēsāt

ieroci, ir noteiktas, lai garantētu personu un sabiedrības

drošību (sk. Ieroču aprites likuma 2. pantu). Ja reiz

likumdevējs ir paredzējis tādu kārtību, kas alkohola atkarības

gadījumā izņēmuma kārtā ļauj personai saņemt atļauju glabāt

(nēsāt) ieroci, tad vēl jo vairāk šāda kārtība būtu attiecināma

uz apsardzes sertifikāta izsniegšanu. Raugoties no sabiedrības

drošības interešu viedokļa, nedrīkstētu izveidoties tāda

situācija, ka nosacījumi ieroča glabāšanai (nēsāšanai) ir mazāk

strikti nekā nosacījumi, kas personai jāizpilda, lai iegūtu

apsardzes sertifikātu.

Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši Noteikumu Nr. 380

24.2. apakšpunktam gadījumā, kad persona jau ir saņēmusi

atļauju ieroča glabāšanai (nēsāšanai) un par to ir ziņas Ieroču

reģistrā vai Licenču un sertifikātu reģistrā, tai, iesniedzot

dokumentus apsardzes sertifikāta saņemšanai, nav nepieciešams

tiem papildus pievienot narkologa atzinumu. Šādā gadījumā, ja

tiek akceptēta Spriedumā sniegtā apstrīdētās normas

interpretācija, var izveidoties divas atšķirīgas situācijas.

Proti, ja personai ir diagnosticēta alkohola atkarība, bet šī

persona jau iepriekš ieguvusi atļauju ieroču glabāšanai, tai var

tikt izsniegts apsardzes sertifikāts. Savukārt tad, ja persona,

kurai diagnosticēta alkohola atkarība, iepriekš atļauju ieroču

glabāšanai nav ieguvusi, tai ir liegts strādāt par apsardzes

darbinieku. Tomēr šāda atšķirīga kārtība būtu pretrunā ar

tiesiskās vienlīdzības principu.

2.3. Apkopojot šo atsevišķo domu 2.1. un

2.2. punktā izklāstīto, secinām, ka apstrīdētā norma ir

interpretējama tādējādi, ka personai, kurai diagnosticēta

alkohola atkarība, izsniegt apsardzes sertifikātu ir aizliegts

tad, ja šī diagnoze dod pamatu apšaubīt personas spēju veikt

apsarga pienākumus. Pirms tiek pieņemts lēmums par šādas atļaujas

izsniegšanu, ārstam narkologam, veicot individuālu personas

veselības izvērtējumu konkrētajā brīdī un vadoties pēc

medicīniskiem kritērijiem, ir jāsniedz atzinums par to, kā

alkohola atkarība ietekmē personas spēju veikt apsardzes

darbinieka pienākumus. Tādēļ ne vienmēr fakts, ka personai

iepriekš bijusi diagnosticēta alkohola atkarība, būs šķērslis

apsardzes sertifikāta iegūšanai. Savukārt Valsts policijai,

pieņemot lēmumu par apsardzes sertifikāta izsniegšanu, ir jāņem

vērā ārsta izvērtējums par personas veselības stāvokli, kas

atspoguļots tā sagatavotajā atzinumā.

Par šādu apstrīdētās normas interpretāciju, kas personai

Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības ierobežo

mazāk, jo pieļauj to, ka izņēmuma gadījumos apsardzes sertifikātu

var iegūt arī persona, kurai iepriekš diagnosticēta alkohola

atkarība, iestājās arī Saeima un lietā pieaicinātās personas

Veselības ministrija un Tieslietu ministrija. Turpretī Spriedumā

sniegtajā interpretācijā apstrīdētā norma Satversmē noteiktās

pamattiesības ierobežo ikvienai personai, kurai iepriekš

diagnosticēta alkohola atkarība, jo, tiklīdz personai šāda

diagnoze ir noteikta, tai ir liegts izsniegt apsardzes

sertifikātu un tādējādi liegts strādāt par apsardzes

darbinieku.

Satversmes tiesas judikatūrā atzīts: ja tiesību normu

iespējams interpretēt dažādi, jāizvēlas tā interpretācija, kura

nodrošina pamattiesību aizsardzību augstākā līmenī (sal. sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 8. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-52-03

11. punktu). Turklāt tiesību piemērotājam tiesību normu

piemērošanas procesā ir jātiecas sasniegt pēc iespējas taisnīgāku

rezultātu, kas atbilstu tiesību sistēmai kopumā, nevis būtu

pretējs tai (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

15. punktu). Tiesību normas interpretācijai, kuras

iegūtais rezultāts ir saskanīgs ar tiesību normu sistēmu, ir

dodama priekšroka iepretim tai, kas veido pretrunu ar tiesību

sistēmu.

Tāpēc Spriedumā bija jāizvērtē, kurai no iespējamām

apstrīdētās normas interpretācijām dodama priekšroka, ievērojot

tiesiskas valsts principu, kas prasa, lai pamattiesību

īstenošanas iespējas tiktu garantētas pēc iespējas plašākā

apjomā, bet ikviens pamattiesību ierobežojums tiktu tulkots pēc

iespējas šauri. Tomēr Spriedumā nav norādīts, kāpēc šo atsevišķo

domu 2.1. un 2.2. punktā norādītajiem argumentiem, kas

izriet no tiesību normu sistēmas, nebija nozīmes apstrīdētās

normas tvēruma noskaidrošanā.

2.4. Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka

Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver

piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu

interpretācijas metožu izmantošanu, intertemporālās un

hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību

doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

17. punktu). Ir atzīts arī tas, ka tiesai pirms vēršanās

Satversmes tiesā ir konkrētās tiesību normas kontroles ietvaros

jāpārbauda, vai nav iespējams ar juridisko metožu palīdzību

atspēkot radušās šaubas par šīs tiesību normas neatbilstību

augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu).

Ņemot vērā šajā atsevišķo domu punktā norādīto, uzskatām, ka

izskatītajā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja nebija pilnībā

izmantojusi juridiskās metodes konkrētā tiesiskā strīda

atrisināšanai. Tiesai, īstenojot kontroli pār izpildvaru, tiesību

normas jāinterpretē sistēmiski tiesību sistēmas ietvaros,

ievērojot taisnīguma principu. Turklāt, ja Pieteikuma

iesniedzējai bija pieejams tikai ārsta atzinums par pieteicēja

vēsturiski noteikto diagnozi, bet Pieteikuma iesniedzēja

uzskatītu, ka piemērojamā apstrīdētā tiesību norma ir

interpretējama atšķirīgi, tā saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 178. pantu varēja noteikt lietā ekspertīzi, lai

pārbaudītu, vai ir pareizs konstatējums, ka pieteicēja veselības

stāvoklis administratīvās lietas izskatīšanas laikā neatbilst

prasībām, kas noteiktas apsardzes sertifikāta izsniegšanai.

Līdz ar to Satversmes tiesai nebija pamata turpināt

tiesvedību šajā lietā un vērtēt apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Tādēļ,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu, izskatītajā lietā tiesvedība bija

izbeidzama.