3. pants

Papildus tam vēršam uzmanību uz atsevišķiem

Spriedumā izdarītajiem secinājumiem, kuriem nevaram piekrist.

3.1. Sprieduma 23. punktā secināts, ka

apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts. Šāds

secinājums pamatots ar to, ka: 1) tiesību normā ietvertais

aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu attiecas uz ikvienu

personu, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, un tādējādi

pilnībā liedz šādai personai strādāt par apsardzes darbinieku;

2) apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neparedz katra

konkrētā gadījuma individuālu izvērtējumu, tātad nepieļauj

nekādus izņēmumus; 3) apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums ir noteikts uz mūžu - tas ir spēkā arī tad, ja

personas slimības gaita ir mainījusies un persona vairs nelieto

alkoholu.

Kā jau tika norādīts šo atsevišķo domu 2. punktā,

apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes

sertifikātu attiecas tikai uz tām personām, kurām diagnosticētā

alkohola atkarība dod pamatu apšaubīt šo personu spēju veikt

apsarga pienākumus. Tas, vai uz personu ir attiecināms šis

aizliegums, ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma individuāla

izvērtējuma, kuru veic ārsts konkrētajā laikā, pirms persona

iesniegusi dokumentus apsardzes sertifikāta saņemšanai. Tādēļ

pretēji Spriedumā apgalvotajam nav pamata uzskatīt, ka

apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums personai

ir noteikts uz mūžu. Tātad nevaram piekrist tam, ka apstrīdētajā

normā ietvertais aizliegums ir absolūts.

3.2. Satversmes tiesa, atzīstot, ka apstrīdētajā

normā ietvertais aizliegums ir absolūts, secīgi Spriedumā

izmantojusi absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas

metodoloģiju. Proti, izvērtējot to, vai nepastāv citi līdzekļi,

kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, tiesa pārliecinājusies par

to, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma

nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un

piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus

no šā absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts

līdzvērtīgā kvalitātē.

Minētā metodoloģija pēdējo gadu laikā ir izmantota arī trijos

citos Satversmes tiesas spriedumos: 2017. gada

24. novembra spriedumā lietā Nr. 2017-07-01,

2019. gada 5. decembra spriedumā lietā Nr. 2019-01-01

un 2020. gada 17. decembra spriedumā lietā

Nr. 2020-18-01. Lai gan laika gaitā absolūta aizlieguma

satversmības izvērtēšanas metodoloģijas piemērošana ir

attīstījusies, tomēr vienojošais elements ir tas, ka tiesa īpašu

uzmanību pievērš tieši likumdevēja rīcībai un pamatojumam,

pieņemot tiesību normā ietvertu absolūtu aizliegumu.

Tomēr šīs metodoloģijas izmantošanas sekas ir tādas, ka netiek

respektēts Satversmes 21. pantā ietvertais princips -

likumdevējs pats sev nosaka iekšējās darba kārtības noteikumus

(parlamentārās autonomijas princips). Pārlieku detalizēti

izvērtējot to, kā tiesību normas izstrādes gaitā tās redakcija

tika apspriesta, tiesa zināmā mērā iejaucas likumdevēja iekšējās

darba kārtības jautājumos. Deputātu izteikumi nevar būt vienīgie

izšķirošie argumenti objektīvai pamattiesību ierobežojuma

nepieciešamības izvērtēšanai. Turklāt, piemērojot absolūta

aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, nav iespējams

noteikt skaidrus kritērijus, pēc kuriem varētu spriest, vai

likumdevēja centieni pamatot un izvērtēt absolūta aizlieguma

nepieciešamību ir uzskatāmi par pietiekamiem. Piemēram, ja

likumdevējs tiesību normā noteiktu aizliegumu par pedagogu

strādāt personai, kura iepriekš sodīta par noziedzīgiem

nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, tad gadījumā,

kad likumdevējs šāda aizlieguma nepieciešamību nebūtu pietiekami

izvērtējis un pamatojis, proti, tas nebūtu detalizēti apspriests

Saeimas komisijā vai Saeimas debatēs, atsevišķi izvērtējot ar

katra šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu apdraudētās

intereses, attiecīgais aizliegums tiktu atzīts par Satversmei

neatbilstošu. Taču debašu neesība nebūt nenozīmē to, ka

likumdevējs nav pēc būtības izvērtējis un pamatojis šāda

aizlieguma nepieciešamību. Aizliegums par pedagogu strādāt

personai, kura iepriekš sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem pret

tikumību un dzimumneaizskaramību, pēc deputātu ieskata, varētu

būt tik pašsaprotams, ka neprasa izvērstu pamatojumu. Minētais

piemērs atklāj absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas

metodoloģijas trūkumus, proti, to, ka šīs metodoloģijas

piemērošana noved pie formālisma un rada šķēršļus pamattiesību

ierobežojuma satversmības izvērtēšanai pēc būtības.

Ikviena aizlieguma satversmību efektīvi var pārbaudīt,

piemērojot Satversmes tiesas judikatūrā atzīto pamattiesību

ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, proti,

noskaidrojot to: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu; 2) vai

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai

ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi

(sk. Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2013-15-01 12. punktu).

Izmantojot šo metodoloģiju, ir iespējams pārbaudīt arī to, vai

pamattiesību ierobežojuma pieņemšanas process atbilst labas

likumdošanas principam.

Tiesnesis A. Laviņš

Tiesnesis J. Neimanis

Rīgā 2021. gada 11. februārī