5. pants

Piekrītam Sprieduma 15.3. punktā secinātajam,

ka Ministru kabinets ar apstrīdētajām normām, kas regulē

pārkompensācijas aprēķinu, atbilstoši valsts ilgtspējas principam

ir samazinājis valsts atbalsta maksājumus. Tomēr nepiekrītam, ka

pārkompensācijas aprēķins jāsaista ar 2007. gada

1. jūliju, kad Latvijā uzsākta elektroenerģijas tirgus

liberalizācija.

Var piekrist Sprieduma 15.2. punktā secinātajam, ka

likumdevējs Enerģētikas likuma 3. panta 4. punktā par

vienu no šā likuma mērķiem ir noteicis ekonomiski pamatotas

konkurences veicināšanu un šāda prasība ir aplūkojama citstarp

kopsakarā ar prasībām, kas noteiktas Līgumā par Eiropas

Savienības darbību. Tomēr jāņem vērā arī Enerģētikas likuma

3. panta 1. punktā noteiktais likuma mērķis, proti,

nodrošināt enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu

apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām,

dažādojot izmantojamo energoresursu veidus, palielinot

energoapgādes drošumu un ievērojot vides aizsardzības prasības.

Saeima savā viedoklī norādījusi arī uz Elektroenerģijas tirgus

likuma mērķi nodrošināt, ka elektroenerģija lietotājiem ir

pieejama par pamatotām cenām. Valsts atbalsts tiek piešķirts

sabiedrības interesēs, lai veicinātu kāda noteikta sabiedrībai

svarīga mērķa sasniegšanu vai intereses īstenošanu, tādēļ

iepriekš minētajam mērķim nebūtu atbilstoša tāda cena, kurā

iekļautā obligātā iepirkuma komponente nodrošina ražotājam

nepamatoti lielus ienākumus vai citu labumu (sk. Saeimas

viedokli lietas materiālu 6. sēj. 19.-26. lp.).

Līdz ar to likumdevēja noteiktais likuma mērķis nesaista

pamatotas cenas prasību tikai ar Eiropas Savienības iekšējo

tirgu.

Regulators savā viedoklī pauž uzskatu, ka noteikumi

Nr. 221 un noteikumi Nr. 262 to pašreizējā redakcijā

pieļauj tādu iespēju, ka elektroenerģijas ražotāji, kas atbalstu

saņēmuši pirms 2007. gada 1. jūlija, visā atbalsta

periodā kopumā saņem pārmērīgu atbalstu, kas vairs neatbilst

Elektroenerģijas tirgus likuma 28., 28.1, 29. un

30. panta mērķim un var radīt nesamērīgu slogu

elektroenerģijas lietotājiem. Pārkompensācijas aprēķinā netiekot

ņemts vērā atbalsts, ko virkne elektroenerģijas ražotāju saņēma,

pamatojoties uz Enerģētikas likuma 40. pantu, kurš bija

spēkā līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās dienai

un kura normas tika piemērotas vēl pēc Elektroenerģijas tirgus

likuma spēkā stāšanās. Līdz ar to esot jāņem vērā visu konkrētai

elektrostacijai sniegto atbalstu, kas piešķirts gan uz

Elektroenerģijas tirgus likuma, gan Enerģētikas likuma pamata, un

jāvērtē elektrostaciju visā tās darbības laikā (sk. regulatora

viedokli lietas materiālu 6. sēj. 26.-31. lp.).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pārkompensācijas formula

paredz izdevumos iekļaut visus komersanta vēsturiskā perioda

izdevumus, bet ieņēmumos - tikai to atbalstu, kas saistīts ar

sākotnējām investīcijām. Tāda aprēķina kārtība prima facie

neatbilst pamatotas cenas jēdzienam, tomēr Spriedumā šis

jautājums nav analizēts.

Tāpat Saeima savā viedoklī atzīst: lai nodrošinātu likumdevēja

izvirzītā mērķa īstenošanu attiecībā uz vēsturiskajiem periodiem,

papildus jau izstrādātajam pārkompensācijas izlīdzināšanas

mehānismam varētu būt nepieciešams izstrādāt tādu mehānismu, kurā

būtu ņemts vērā viss attiecīgajam elektroenerģijas ražotājam

sniegtais valsts atbalsts (sk. Saeimas viedokli lietas

materiālu 6. sēj. 19.-26. lp.). Tādējādi

likumdevējs atzīst, ka Ministru kabinetam dotais pilnvarojums nav

līdz galam izpildīts, likumdevēja noteiktais mērķis nav

sasniegts.

Sprieduma 16. punktā norādīts: ja Saeima uzskata, ka

nepieciešams noteikt citādu pārkompensācijas aprēķinu, tad Saeima

ir tiesīga pati par to lemt. Piekrītam, ka Saeima var lemt par

konkrēta pārkompensācijas aprēķina noteikšanu. Tomēr turpmāk

izklāstīto apsvērumu dēļ nevaram piekrist tam, ka Saeimai būtu

par pārkompensācijas novēršanas mehānisma noteikšanu jālemj

atkārtoti - pēc tam, kad tā jau ir pilnvarojusi Ministru kabinetu

izstrādāt valsts ilgtspējas principam atbilstošu pārkompensācijas

novēršanas mehānisma tiesisko regulējumu.

Latvijas pamatnorma ir demokrātiska tiesiska valsts. Tas

nozīmē, ka līdzās prasībai pēc demokrātijas, kur vara pieder

tautai un lēmumi tiek pieņemti uz demokrātiska vairākuma pamata,

pastāv prasība pēc tiesiskuma, kura aizsardzībā Satversmes tiesai

ir centrāla loma. Tieši konstitucionālās kontroles mērķis ir

ierobežot likumdevēju izmantot vairākuma varu pret mazākumu un

personu pamattiesībām, un tādējādi novērst varas asimetriju starp

valsti un indivīdu (sal.: Lustig D., Weiler

J. H. H. Judicial Review in the

Contemporary World-Retrospective and Prospective.

International Journal of Constitutional Law, Vol. 16, Issue 2,

2018).

Tāpēc nevaram piekrist Sprieduma 16. punktā secinātajam un

izskatāmās lietas apstākļos atbildības pārnešanai uz Saeimu,

norādot, ka Saeima pati var lemt par citādu pārkompensācijas

aprēķinu, ja to uzskata par nepieciešamu. Tieši Satversmes tiesas

uzdevums ir aizsargāt tiesiskumu; šīs lietas ietvaros, proti,

situācijā, kad likumdevēja un izpildvaras rīcības rezultātā

obligātā iepirkuma komponentes sakarā suverēna uzticība valstij

un tiesībām jau ilgstoši tiek negatīvi ietekmēta, izvērtēt to,

vai pilnvarojums, ko Saeima piešķīrusi Ministru kabinetam, ir

izpildīts pienācīgā apjomā un atbilstoši vispārējiem tiesību

principiem un citām Satversmes normām.

No Satversmes ievada pirmās rindkopas izriet, ka Latvijas

valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo

valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai

citstarp nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un

sekmētu labklājību. Tas nozīmē, ka valsts ir ilgstošs un

pastāvīgs sabiedrības veidojums. Tā ir vajadzīga, lai nācija

visefektīvāk varētu pašnoteikties, pati pārvaldīt sevi un veidot

savu nākotni (sk.: Levits E. Valstsgriba. Grām.:

Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018. Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2019, 833. lpp.). Tas nozīmē, ka arī

valsts darbībai jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta

sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu).

Proti, jebkurai valsts darbībai, citstarp arī tiesiskā regulējuma

izstrādei, jābūt balstītai uz valstsgribu - nācijas kolektīvo

gribu dibināt, uzturēt un attīstīt savu valsti

(sk.: Levits E. Valstsgriba. Grām.: Levits E.

Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2019, 829., 834. lpp.).

Sprieduma 12. punktā, atsaucoties uz Satversmes tiesas

līdzšinējo judikatūru, pamatoti norādīts, ka ar likumdevēja doto

pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta

lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi. Tomēr

jebkura rakstītā tiesību norma, arī Elektroenerģijas tirgus

likumā ietvertais pilnvarojums Ministru kabinetam, ir

iztulkojama, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas

Satversmes normas, tostarp valsts ilgtspējas principu, ciktāl šis

princips ir piemērojams attiecībā uz konkrētās rakstītās tiesību

normas regulēšanas priekšmetu. No valsts ilgtspējas principa

izriet, ka valsts finanšu līdzekļiem vai valsts noteiktiem

sabiedrības finanšu līdzekļiem, tostarp tiem, kas tiek izmantoti

valsts atbalsta sniegšanai, jātiek pamatoti izlietotiem valsts

izvirzīto mērķu sasniegšanai. Arī vērtējot no ekonomiskās

perspektīvas, tiesiskajam regulējumam demokrātiskā tiesiskā

valstī ir jābūt tādam, lai saprātīgi indivīdi būtu ieinteresēti

to ievērot [sal.: Van den Hauwe L. Public Choice,

Constitutional Political Economy and Law and Economics.

In: Bouckaert B., De Geest G. (Eds.) Encyclopedia of Law and

Economics, Volume I. The History and Methodology of Law and

Economics. Cheltenham: Elgar, 2000, p. 607]. Valsts vai

sabiedrības finanšu līdzekļu izlietošana ekonomiski nepamatotā

veidā var būtiski apgrūtināt vai pat apdraudēt valstsgribas

faktisko īstenošanu un valsts uzturēšanu un attīstīšanu. Tas ir

tiešā veidā saistīts arī ar suverēna uzticēšanos valstij un

tiesībām.

Prasība pārkompensācijas aprēķinā ņemt vērā visu attiecīgajam

elektroenerģijas ražotājam sniegto valsts atbalstu atbilstoši

valsts ilgtspējas principam jau līdz šim ietilpa Elektroenerģijas

tirgus likumā Ministru kabinetam noteiktajā pilnvarojumā, jo tā

bija vērsta uz valsts un sabiedrības finanšu līdzekļu pamatota

izlietojuma nodrošināšanu. Situācija, kurā papildus jau

izstrādātajam pārkompensācijas izlīdzināšanas mehānismam, kā to

norāda pats likumdevējs, varētu būt nepieciešams izstrādāt tādu

mehānismu, kurā būtu ņemts vērā viss attiecīgajam

elektroenerģijas ražotājam sniegtais valsts atbalsts, liecina, ka

ne visos gadījumos saskaņā ar pārkompensācijas novēršanas

mehānismu valsts un sabiedrības finanšu līdzekļi tiek izmaksāti

pamatoti un atbilstoši valsts ilgtspējas principam.

Līdz ar to apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas

aprēķinu, neatbilst likumdevēja gribai un pilnvarojuma mērķim

novērst pārkompensāciju ņemot vērā visu konkrētam

elektroenerģijas ražotājam sniegto valsts atbalstu, ir izdotas

ultra vires un tādējādi neatbilst Satversmes 64.

pantam.

Daiga

Rezevska

Artūrs

Kučs

Rīgā 2019. gada 2. maijā