4. pants

Piekrītam Sprieduma 13. punktā atzītajam,

ka valstij ir pienākums kontrolēt valsts atbalsta izmantošanu un

tādējādi valstij jākontrolē arī pašpatēriņa principa ievērošana.

Tomēr nepiekrītam konstatējumam, ka pirms tam, kad tika pieņemtas

apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, jau

pastāvējis mehānisms, ar kura palīdzību bijis iespējams kontrolēt

pašpatēriņa principa ievērošanu. No lietas materiāliem izriet

tieši pretējs secinājums, proti: līdz brīdim, kad tika izdoti

noteikumi Nr. 214 attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu

koģenerācijas stacijās, ar kuriem paredzēts papildināt noteikumus

Nr. 221 ar 28.2 punktu un

29.4. apakšpunktu, un noteikumi Nr. 215 attiecībā uz

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, ar kuriem paredzēts papildināt noteikumus

Nr. 262 ar 56.1, 56.3 un

57.1 punktu, pašpatēriņa principa ievērošanas

kontroles mehānisms valstī nepastāvēja.

Ministru kabinets - institūcija, kas izdevusi apstrīdētās

normas, - atbildes rakstā un Ekonomikas ministrija savā viedoklī

norāda, ka līdz noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215

izdošanas brīdim noteikumos Nr. 221 un noteikumos

Nr. 262 nebija noteikts uzraudzības mehānisms, lai

pārbaudītu, vai ražotāji ievēro Elektroenerģijas tirgus likuma

28. panta trešajā daļā un 30. panta

1.1 daļā ietverto prasību, ka ražotājs obligātā

iepirkuma ietvaros ir tiesīgs pārdot vienīgi to saražoto

elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc izlietošanas attiecīgās

elektrostacijas vai koģenerācijas stacijas vajadzībām (sk.

Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 3. sēj.

38.-50. lp. un Ekonomikas ministrijas viedokli lietas

materiālu 13. sēj. 98.-115. lp.).

Tomēr Sprieduma 13. punktā kā pierādījums tam, ka

pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles mehānisms pastāvējis

jau kopš tā brīža, kad likumdevējs paredzējis valsts atbalsta

sistēmu, minēta sākotnējā kārtība, saskaņā ar kuru

elektroenerģijas ražotājs pats iesniedzis ikgadēju pārskatu par

pašpatēriņa principa ievērošanu, bet vēlāk noteikumos

Nr. 221 un noteikumos Nr. 262 ar 2013. gada

augustu bijis paredzēts, ka Ekonomikas ministrija ir tiesīga

izveidot kontroles grupu, kas pēc nepieciešamības pārbauda

elektrostaciju atbilstību tām noteiktajiem kritērijiem un

ministrijai komersantu sniegtās informācijas patiesumu.

Apsekojuma ietvaros kontroles grupa pieprasījusi no komersantiem

uzraudzības īstenošanai nepieciešamo informāciju.

Tomēr no lietas materiāliem un ekonomikas ministra ziņojuma

izriet, ka arī 2013. gadā pieņemtais tiesiskais regulējums

liedza veikt efektīvu pašpatēriņa principa ievērošanas kontroli

un tāpēc bija nepieciešams izdarīt grozījumus noteikumos

Nr. 221 un noteikumos Nr. 262.

Atbilstoši noteikumiem Nr. 221 ministrijas izveidotā

kontroles grupa bija tiesīga pārbaudīt šo noteikumu

6. punktā noteikto koģenerācijas stacijas efektivitātes

kritēriju, 10. punktā noteikto koģenerācijas stacijas

primāro resursu ietaupījuma un uzstādītās elektriskās jaudas

izmantošanas stundu kritēriju, kā arī 44.1 punkta

prasību ievērošanu attiecībā uz gada pārskatos iekļautās

informācijas patiesumu (būvniecības un būvju ekspluatācijas

prasību ievērošana, nodokļu parādu neesība, atbilstoša kurināmā

veida izmantošana). Savukārt atbilstoši noteikumiem Nr. 262

ministrijas izveidotā kontroles grupa bija tiesīga pārbaudīt šo

noteikumu 60.2 punkta prasību ievērošanu

attiecībā uz gada pārskatos iekļautās informācijas patiesumu

(būvniecības un būvju ekspluatācijas prasību ievērošana, nodokļu

parādu neesība), kā arī komersanta iesniegumā par tiesību

iegūšanu pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai garantētas maksas

saņemšanai par uzstādīto elektrisko jaudu norādītās informācijas

patiesumu. Attiecīgās pārbaudes kontroles grupa varēja veikt,

vispirms pārbaudot elektrostacijas darbības gada pārskatā sniegto

informāciju un pēc tam apmeklējot elektrostaciju klātienē (sk.

ekonomikas ministra 2017. gada 30. oktobra ziņojumu

"Par izvērtējuma rezultātiem, plānoto rīcību un

nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos saistībā ar masu

medijos izskanējušajām bažām, ka vairāki uzņēmumi varētu būt

krāpušies ar atļaujām elektroenerģijas ražošanai obligātajā

iepirkumā". Pieejams:

https://em.gov.lv/files/attachments/OIK_Zinojums_31.10.pdf).

Nekas no iepriekš minētā nenodrošina tieši pašpatēriņa principa

ievērošanas efektīvu, likumdevēja mērķim atbilstošu kontroli.

Kontroles grupu īstenoto pārbaužu rezultātā ir atzīts, ka

netiek veikta pietiekami precīza saražotās elektroenerģijas,

siltumenerģijas un patērētā kurināmā uzskaite. Vienlaikus

noteikumos nebija minētas konkrētas prasības uzskaites veikšanai,

kas ļautu pārliecināties, ka elektrostacijās tiek ievērotas

normatīvo aktu prasības, tāpēc bija nepieciešams pieņemt

noteikumus Nr. 214 un noteikumus Nr. 215 (sk.

noteikumu Nr. 214 anotāciju lietas materiālu 7. sēj.

92.-113. lp. un noteikumu Nr. 215 anotāciju lietas

materiālu 13. sēj. 55.-76. lp.).

Ekonomikas ministra ziņojumā arī norādīts, ka kontroles grupas

iespējas konstatēt elektrostacijās potenciāli būtiskus pārkāpumus

bija ļoti ierobežotas un tāpēc bija nepieciešams paredzēt

saīsinātus termiņus vai noteikt, ka pārbaudes var tikt veiktas

bez brīdinājuma. Tāpat arī trūka kontroles, kas ļautu pārbaudīt

staciju atbilstību prasībām visos projekta īstenošanas posmos un

neaprobežoties tikai ar gada pārskatos atspoguļoto faktu

pareizības pārbaudi. Turklāt ziņojumā norādīts, ka kontroles

grupas funkcija ir sistēmiski netipiska Ekonomikas ministrijas

funkcija (sk. ekonomikas ministra 2017. gada

30. oktobra ziņojumu "Par izvērtējuma rezultātiem,

plānoto rīcību un nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos

saistībā ar masu medijos izskanējušajām bažām, ka vairāki

uzņēmumi varētu būt krāpušies ar atļaujām elektroenerģijas

ražošanai obligātajā iepirkumā". Pieejams:

https://em.gov.lv/files/attachments/OIK_Zinojums_31.10.pdf).

Arī noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215

anotācijās norādīts, ka jaunā regulējuma mērķis ir veicināt

valsts atbalsta, ko sedz visi elektroenerģijas galapatērētāji,

efektīvāku izlietojumu un izmaksu prognozējamību. Pirms

apstrīdēto normu spēkā stāšanās tiesiskais regulējums ierobežojis

iespēju efektīvi kontrolēt elektrostaciju atbilstību normatīvo

aktu prasībām, kā arī nodrošināt izdarīto pārkāpumu operatīvu

novēršanu vai atbilstošu sankciju piemērošanu. Vēl vairāk -

kontroles sistēmas ieviešanai esot nepieciešams noteikt pārejas

periodu, jo, lai kontrolētu pašpatēriņa principa ievērošanu,

varētu būt nepieciešama pat elektrostaciju tehnoloģiska

pielāgošana (sk. noteikumu Nr. 214 anotāciju lietas

materiālu 7. sēj. 92.-113. lp. un noteikumu

Nr. 215 anotāciju lietas materiālu 13. sēj.

55.-76. lp.).

Tomēr Saeima uzsver, ka obligātā iepirkuma pamatprincips,

proti: obligātā iepirkuma ietvaros ražotājs pārdod un publiskais

tirgotājs iepērk tikai to elektroenerģijas daudzumu, kas palicis

pāri pēc konkrētajā elektrostacijā saražotās elektroenerģijas

izlietošanas tās pašas stacijas vajadzībām, esot bijis spēkā kopš

obligātā iepirkuma iedibināšanas pirmsākumiem, tostarp laikā kopš

obligātā iepirkuma reglamentēšanas Enerģētikas likumā un

Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanas. Līdz ar to visām

obligātā iepirkuma tiesību īstenošanā iesaistītajām iestādēm un

personām esot bijis pienākums savas kompetences ietvaros

nodrošināt obligātā iepirkuma tiesību izmantošanu atbilstoši

likumdevēja gribai (sk. Saeimas viedokli lietas materiālu

6. sēj. 19.-26. lp.).

Taču izskatāmās lietas materiāli liecina par to, ka līdz pat

apstrīdēto normu pieņemšanai Ministru kabinets nebija izpildījis

likumdevēja pilnvarojumu attiecībā uz efektīvu pašpatēriņa

principa ievērošanas kontroles noregulējumu. Situācijā, kad

pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles sistēma tika izveidota

tikai ar apstrīdēto normu pieņemšanu, Ministru kabinets ir

atlicis to īstenošanas uzsākšanu par vairāk nekā gadu. Sprieduma

14. punkts bez izvērtējuma un analīzes par kontroles mehānismu

ieviešanai nepieciešamo laikposmu aprobežojas ar secinājumu, ka

papildu kontroles mehānismu ieviešanai noteiktais pārejas periods

nav nesamērīgi īss vai pārmēru ilgs. Tomēr, ja, kā secināts

Spriedumā, šie esot papildu kontroles mehānismi un pašpatēriņa

principa ievērošanas kontroles sistēma pastāvējusi jau iepriekš,

tad cik gan laikietilpīga varētu būt principiālās elektriskā

pieslēguma shēmas sagatavošana un kāpēc būtu nepieciešama,

piemēram, pat elektrostaciju tehnoloģiska pielāgošana? Tādējādi

nevaram piekrist Sprieduma 14. punktā secinātajam, ka

Ministru kabinets varēja noteikt pārejas periodu tādā situācijā,

kad tas ilgstoši nebija izpildījis likumdevēja gribu.

Līdz ar to apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa

kontroli, nav izdotas savlaicīgi, lai pilnā apjomā īstenotu

likumdevēja gribu un pilnvarojuma mērķi, tādējādi pārejas periods

ir noteikts ultra vires un neatbilst Satversmes

64. pantam.