Satversmes tiesas tiesnešu Inetas Ziemeles, Sanitas Osipovas un Artūra Kuča atsevišķās domas lietā Nr. 2017-35-03 "Par Rīgas domes 2015. gada 9. jūnija saistošo noteikumu Nr. 148 "Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā" 3.2.1. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam teikumam" 3. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam un

līdz ar to arī pašvaldībām - likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma

ietvaros - ir plaša rīcības brīvība nodokļu noteikšanā, tomēr

nodoklis nedrīkst būt nesamērīgs un nepamatots attiecībā uz

īpašumu un tam jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības

interesēm un personas tiesībām uz īpašumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 9. punktu). Satversmes tiesa nevar pārbaudīt, vai

likumdevēja lietotie līdzekļi atbilst ekonomikas zinātnē

atzītajam. Tomēr, lai secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas

pienākumu radītais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā

leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

likumdevēja lietotajiem līdzekļiem ir saprātīgs, ar objektīviem

un racionāliem apsvērumiem pamatots izskaidrojums. Proti, vai

nodokļa maksātāji, ar nodokli apliekamais objekts un nodokļa

aprēķina princips nav noteikts patvaļīgi, un vai nodokļa

aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot

nodokļa maksājumu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25.

marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 24.1. punktu). Nosakot

nodokli, valstij ir jāpārliecinās par vienlīdzības principa un

citu no Satversmes izrietošo nodokļu politikas principu

ievērošanu, samērojot personas tiesības ar nepieciešamību

nodrošināt visas sabiedrības labklājību un radot tādu nodokļa

regulējumu, kas būtu vērsts uz šo principu iedzīvināšanu un

īstenošanu pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 27.

punktu).

Tiesa arī izspriestajā lietā skaidroja, ka Satversmes 91.

panta pirmais teikums kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmo

teikumu liedz izdot tādas tiesību normas, kas bez objektīva un

saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret vienādos un

salīdzināmos apstākļos esošiem nodokļa maksātājiem (sk.

Sprieduma 9. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai bija

jāpārliecinās, vai ar apstrīdēto normu noteiktajai atšķirīgajai

attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats.