4. pants

Atbilstoši Nekustamā īpašuma nodokļa likuma (turpmāk

- Īpašuma nodokļa likums) regulējumam nekustamā īpašuma nodokļa

maksātāji ir īpašnieki neatkarīgi no tā, vai īpašums tiem pieder

reālās vai domājamās daļās. Visos gadījumos fiziskajai personai

piederošā īpašuma lielums, proti, nodokļa objekts un tā

kadastrālā vērtība, ir konkrēti identificējams. Īpašuma nodokļa

likuma 2. panta ceturtā daļa noteic, ka katrs kopīpašnieks maksā

nodokli atbilstoši savai domājamai daļai. Ekonomikas ministrija

skaidro, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir konkrēts procents no

nodokļa objekta kadastrālās vērtības (sk. Sprieduma 5.

punktu).

Rīgas dome norāda, ka attiecībā uz dzīvokļa īpašumos

nesadalītām daudzdzīvokļu mājām nav taisnīgi kā vienīgo kritēriju

piemērot to dzīvošanai izmantojamo telpu platību, kurās persona

ir deklarēta. Dzīvokļa īpašums un dzīvokļa īpašumos nesadalītas

mājas esot atšķirīgi nodokļa objekti. Arī Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - VARAM) uzskata, ka

abas personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Šādam viedoklim nepiekrīt nedz Ekonomikas ministrija, nedz arī

Finanšu ministrija un Tieslietu ministrija. Kā jau norādīts,

Satversmes tiesa konstatēja, ka pastāv salīdzināmas personu

grupas, tomēr, turpinot vērtēt apstrīdētajā normā noteiktās

atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi, tā secināja, ka Rīgas dome

ir norādījusi uz objektīvām nodokļa maksātāju atšķirībām saistībā

ar izraudzīto nodokļa objektu (sk. Sprieduma 13.3.

punktu). Šāds tiesas secinājums nav saprotams.

No vienas puses, tiesa konstatējusi, ka lietā ir salīdzināmas

personu grupas un attieksme pret tām ir atšķirīga. Savukārt, no

otras puses, meklējot atšķirīgās attieksmes objektīvo un

saprātīgo pamatu, tiesa secināja, ka attiecīgās grupas nav

salīdzināmas, jo starp tām esot objektīvas atšķirības. Tādējādi

tiesa pēc būtības piekrīt gan Rīgas domes, gan VARAM viedoklim,

ka lietā aplūkojamie nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji

neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tādējādi Spriedumā

veidojas juridiska pretruna. Tiesa ir vadījusies no pašas

atziņām, kas tika definētas lietā par pienākumu maksāt

solidaritātes nodokli. Tomēr minētajā lietā tiesa secināja, ka

nodokļa subjekts un objekts paši par sevi nerada vienlīdzības

principa pārkāpumu, proti, atšķirīga attieksme pret

salīdzināmajām grupām izriet no noteiktajām nodokļa likmēm

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016-14-01 23. punktu). Tādējādi nevaram piekrist tiesas

secinājumiem, kuri izdarīti Sprieduma 13. punktā, kas nonāk

pretrunā ar Sprieduma 10. punktā secināto.