8. pants

Atšķirīga attieksme pret kādu personu grupu būtu

pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tai būtu juridiski objektīvs

un saprātīgs pamats. No lietas materiāliem var saprast, ka dažas

pieaicinātās personas un tiesa par tādu uzskata kopīpašuma īpašo

tiesisko statusu. Tiesa norādīja uz Civillikuma 1067. pantu, kas

noteic, ka kopīpašuma tiesības ir īpašuma tiesību aprobežojums.

Neapšaubāmi, kopīpašumu kā īpašuma formu raksturo tam piekritīgā

specifika. Tomēr nav skaidrs, kā šī īpašuma forma pati par sevi

varētu attaisnot Rīgas domes izraudzītos kritērijus samazinātās

nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērošanai un kā šie kritēriji

atbilst Īpašuma nodokļa likumam, saskaņā ar kuru kopīpašuma

gadījumā personai jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis atbilstoši

tai piederošajai domājamai daļai un tās kadastrālajai vērtībai.

Vēl neskaidrāks izspriestajā lietā attiecībā uz vienlīdzības

principa ievērošanu ir tiesas arguments, ka kopīpašnieks varot

izbeigt kopīpašuma attiecības un tādējādi izvairīties no

nevienlīdzīgās attieksmes (sk. Sprieduma 17.3. punktu). Ir

jāņem vērā, ka Civillikuma normās noteiktais regulējums par to,

ka kopīpašnieks var izbeigt kopīpašuma attiecības, ne vienmēr

atbilst sociālajai realitātei kopīpašumā esošas daudzdzīvokļu

mājas gadījumā. Tiesību norma nav izprotama atrauti no sociālās

realitātes. Ja tiesa konstatē salīdzināmās personu grupas, kuras

ir pakļautas atšķirīgai attieksmei, un cenšas noskaidrot, vai

atbilstoši vienlīdzīgo tiesību principam šai atšķirīgajai

attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, tā nedrīkst nonākt

līdz tādam secinājumam, ka atšķirīgā attieksme ir saprātīga

tādēļ, ka personas varētu mēģināt mainīt to pazīmi, pēc kuras šī

attieksme pret tām noteikta.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un Satversmes 105. panta

pirmajam teikumam.

Ineta

Ziemele

Sanita

Osipova

Artūrs

Kučs

Rīgā 2018. gada 1. novembrī