7. pants

Ievērojama vieta spriedumā atvēlēta statistikas

datiem. Tie tiek izmantoti gan pamatošanai, ka izraudzītais

samazinātās nodokļa likmes piemērošanas kritērijs - 30

kvadrātmetru - ir saprātīgs risinājums, gan arī akceptēšanai, ka

citu, alternatīvu risinājumu nav, jo jebkurš no tiem prasītu

pārāk lielus administratīvos resursus nodokļa aprēķināšanai un

iekasēšanai. Uzskatām, ka statistikas dati nav pietiekams pamats

atšķirīgas attieksmes noteikšanai demokrātiskā tiesiskā valstī.

Statistika noteikti nedrīkst būt vienīgais arguments, kas

attaisno atšķirīgu attieksmi.

Balstoties uz statistikas datiem par dzīvojamo platību uz

vienu personu pašvaldībā, nedrīkst izdarīt pieņēmumu, ka ikviena

persona, kas deklarēta domājamās daļās sadalītā nekustamā

īpašumā, faktiski izmanto ne vairāk kā 30 kvadrātmetrus

dzīvojamās platības, un uz šā pieņēmuma pamata paredzēt atšķirīgu

attieksmi pret daudziem attiecīgajā pašvaldībā esošo nekustamo

īpašumu īpašniekiem. Šāds vispārinājums acīmredzami neatbilst

sociālajai realitātei, proti, fiziskās personas atkarībā no to

ekonomiskajām iespējām un ģimenes stāvokļa apdzīvo dažāda lieluma

dzīvojamo platību. Personas brīvu izvēli dzīvot lielākā vai

mazākā dzīvoklī, vienalga, vai tas juridiski noformēts kā

patstāvīgs īpašuma tiesību priekšmets vai arī kā kopīpašums,

aizsargā cilvēktiesības - gan tiesības uz īpašumu, gan tiesības

uz privāto dzīvi, gan tiesības uz mājokli. Ja vienai īpašumā

deklarētai personai piekrītošā dzīvojamā platība saistībā ar

nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākumu tiek ierobežota ar

30 kvadrātmetriem, tad netiek ņemtas vērā ikvienas personas

tiesības atbilstoši savām ekonomiskajām iespējām brīvi izvēlēties

mājokli, citstarp arī tā lielumu.

Satversmes tiesa acīmredzot par būtisku argumentu lietā ir

atzinusi Rīgas domes sniegto skaidrojumu, ka tieši tā

informācija, kas ir pašvaldības rīcībā attiecībā uz daudzdzīvokļu

mājām, kuras nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, esot ērti

izmantojama samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes

piemērošanā. Tiesa ir piekritusi domes viedoklim, ka, lai gan

nodokļa aprēķinā tiek ņemts vērā katram nodokļa maksātājam

piederošo domājamo daļu skaits, par nodokļa objektu joprojām ir

uzskatāma visa dzīvokļa īpašumos nesadalītā daudzdzīvokļu māja,

nevis domājamā daļa vai konkrētās personas lietošanā esošās

telpas (sk. Sprieduma 16.2. punktu). Mēs nepiekrītam

šādiem argumentiem, jo, kā jau norādījām, nekustamā īpašuma

nodokļa objekts ir arī domājamā daļa (sk. šo atsevišķo domu 3.

punktu). Turklāt Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi,

ka nodokļa administrēšanas vienkāršība nevar būt par pamatu

atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret vienādos apstākļos esošām

personu grupām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 27.2. punktu). Lai

gan administrēšanas procesa praktiskie aspekti ir apsvērums, kas

ņemams vērā, nosakot jebkāda nodokļa administrēšanas kārtību,

tomēr tie nav tāds objektīvs kritērijs, kas pats par sevi

attaisnotu atšķirīgu izturēšanos pret kādu konkrētu nodokļa

maksātāju grupu. Tieslietu ministrija un Ekonomikas ministrija

savās atbildēs ir norādījušas uz tādiem iespējamiem samazinātās

nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērošanas kārtības

variantiem, kas dzīvokļa īpašumos nesadalītu daudzdzīvokļu māju

īpašniekus nenostādītu nevienlīdzīgā situācijā ar dzīvokļu

īpašniekiem. Šos iespējamos risinājumus tiesa noraidīja, norādot,

ka tie prasītu vairāk resursu un nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā

pašā kvalitātē. Mūsuprāt, laikā, kad informāciju var iegūt par

dažādiem objektiem un dažādos veidos, tostarp aktīvāk iesaistot

pašus nodokļa maksātājus, ir grūti nonākt pie minētā tiesas

secinājuma. Tas izspriestās lietas apstākļos neveicina tādu

laikmetam atbilstošu risinājumu meklēšanu, kuri nodrošinātu

lielāku vienlīdzību īpašnieku vidū.

Tādējādi pastāv citi, alternatīvi

līdzekļi, ar kuriem varētu sasniegt atšķirīgās attieksmes

leģitīmo mērķi.