4. pants

Mēs nepiekrītam Sprieduma 15.3. punktā paustajam

secinājumam, ka Saeima, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot

apstrīdētās normas, ar Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā

daļā ietverto regulējumu ir noteikusi izņēmumu no vispārīgās

tiesiskās kārtības civiltiesībās, atbilstoši kurai prasījuma

tiesības ar tīri personisku raksturu nav mantojamas.

4.1. Personai nodarītu kaitējumu, kas izpaudies kā tās

fiziskas vai garīgas ciešanas, kuras Latvijas tiesību sistēmā

tiek apzīmētas arī ar terminu "morālais kaitējums",

aptver jēdziens "nemantisks kaitējums". Savukārt

jebkurš mantisks zaudējums ietilpst jēdzienā "mantisks

kaitējums". Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 16. panta

pirmajai daļai no Ārstniecības riska fonda ir izmaksājama

atlīdzība par pacienta dzīvībai vai veselībai radīto kaitējumu,

tai skaitā morālo kaitējumu, kā arī atlīdzība par izdevumiem, kas

saistīti ar ārstniecību. Tātad saskaņā ar minēto normu atlīdzība

no Ārstniecības riska fonda izmaksājama gan par ārstniecības

procesā radīto nemantisko kaitējumu - pacienta fiziskajām un

garīgajām ciešanām jeb morālo kaitējumu -, gan arī par mantisko

kaitējumu - ārstniecības izdevumiem, kas bija nepieciešami

nemantiskā kaitējuma seku novēršanai.

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka no

Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību sistēmām neizriet kopējs

princips, saskaņā ar kuru mirušā tiesību pārņēmējiem

(pēcnācējiem) valsts tiesa atlīdzinātu morālo kaitējumu, kas

mirušajai personai radīts pirms tās nāves (sk. Eiropas

Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 7. decembra sprieduma

lietā Nr. T‑401/11 P‑RENV‑RX 175. un 176. punktu). Vispārējā

tiesa konstatēja, ka no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet tāds

kopējs princips, ka, pastāvot automātiskai zaudējumu atlīdzības

sistēmai, mirušā tiesību pārņēmēji, ja tie uzskata, ka viņiem

nodarītais morālais kaitējums nav atlīdzināts, var vērsties

valsts tiesā vispārējā kārtībā. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību

tiesa vairākās lietās ir atzinusi, ka to mirušas personas tiesību

aizskārumam, kuras ietvertas virknē Eiropas Cilvēktiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)

pantu, tostarp 2. un 8. pantā, principā ir personisks raksturs un

tāpēc tas nepāriet uz mirušās personas tiesību pārņēmējiem.

Atsevišķos gadījumos lietās, kas saistītas ar Konvencijas 5., 6.

vai 8. pantu, tiesa ir piešķīrusi cietušā statusu mirušas

personas radiniekiem, kas nacionālajās tiesību sistēmās uzskatāmi

par tās tiesību pārņēmējiem, un ļāvusi viņiem iesniegt pieteikumu

Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja viņi ir izrādījuši morālu

interesi, piemēram, aizsargājot savu un savas ģimenes reputāciju,

vai pierādījuši savu būtisku interesi, pamatojoties uz konkrētā

tiesību aizskāruma tiešo ietekmi uz viņu finansiālajām tiesībām

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 13. janvāra

sprieduma lietā "Elberte v. Latvia", pieteikums Nr.

61243/08, 64., 65. un 66. punktu, 2014. gada 24. jūnija sprieduma

lietā "Petrova v. Latvia", pieteikums Nr. 4605/05, 55.

punktu un 2007. gada 20. decembra sprieduma lietā "Nikolova

and Velichkova v. Bulgaria", pieteikums Nr. 7888/03, 83.-85.

punktu).

Objektīvi izmērīt fiziskas vai garīgas ciešanas naudas

vienībās nav iespējams, tādēļ nemantiska kaitējuma

"atlīdzības" mērķis ir nevis kompensēt šo kaitējumu,

bet gan pēc citiem kritērijiem noteikt, cik liela naudas summa

cietušajam būtu saprātīgi vajadzīga, lai viņu mierinātu (sk.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada tiesu prakses

apkopojuma "Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās"

9. lpp.). Attiecīgi Latvijas civiltiesību doktrīnā atzīts, ka

tiesības uz atlīdzību par personas veselībai un dzīvībai nodarīto

kaitējumu ir tīri personiska rakstura tiesības un tādēļ nevar

tikt mantotas (sk.: Gencs Z., Krauze R. Civillikuma komentāri:

Mantojuma tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 1997, 267. lpp.).

Tātad tiesības uz atlīdzinājumu sakarā ar nemantisku kaitējumu -

gan fiziskajām, gan garīgajām ciešanām - ir cieši saistītas ar

cietušā personību, un tādēļ vispārīgi tās var īstenot tikai pats

cietušais.

Tiesības uz atlīdzību par dzīvībai vai veselībai nodarīto

kaitējumu ir analizētas arī Latvijas judikatūrā. Civillietā, kas

tika ierosināta, pamatojoties uz miruša pacienta mātes pieteikumu

par pacientam nodarīto miesas bojājumu un morālo ciešanu

atlīdzināšanu, Augstākā tiesa secināja: tiesības uz atlīdzinājumu

mantiskas kompensācijas veidā par morālām vai fiziskām ciešanām

izriet no fakta, ka pacientam tika nodarīts miesas bojājums,

tādēļ tās atzīstamas par cieši saistītām ar pacienta personu.

Augstākā tiesa norādīja, ka šīm tiesībām ir tīri personisks

raksturs, jo tās nevar pastāvēt un līdz ar to arī tikt realizētas

atdalīti no cietušās personas (sk. Augstākās tiesas 2009. gada

2. decembra lēmumu lietā Nr. SKC‑927/2009). Savukārt,

izvērtējot apelācijas instances tiesas spriedumu krimināllietā

daļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedzīšanu, Augstākā

tiesa norādīja: tā kā tiesībām uz atlīdzību par morālo kaitējumu

ir personisks raksturs, tās nevar tikt realizētas atdalīti no

cietušās personas, un uz cietušās personas mantiniekiem tās

nepāriet. Tādēļ Augstākā tiesa, ņemot vērā to, ka cietusī persona

attiecīgajā krimināllietā bija mirusi, nolēma atcelt apelācijas

instances tiesas spriedumu daļā par morālā kaitējuma

kompensācijas piedziņu no apsūdzētā un izbeidza kriminālprocesu

šajā daļā (sk. Augstākās tiesas 2016. gada 10. novembra lēmumu

lietā Nr. SKK‑499/2016). Arī K. Zīle norāda, ka tiesību

doktrīnā un judikatūrā ir atzīts tas, ka tiesības uz

atlīdzinājumu sakarā ar personas veselībai nodarīto kaitējumu ir

tīri personiska rakstura tiesības.

4.2. Tomēr likumdevējam ir tiesības gan grozīt likumus,

gan arī pieņemt jaunus likumus, kuros tiek ietvertas gan

jaunākas, gan arī speciālas normas iepretim citām jau spēkā

esošām tiesību normām, kā arī noteikt atsevišķus izņēmuma

gadījumus. Šāda rīcības brīvība likumdevējam ir nepieciešama, lai

mainīgajos sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos apstākļos ar

tiesību normu palīdzību visdažādākās tiesiskās situācijas

noregulētu tā, ka tās atbilstu sociālajai realitātei (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr.

2011‑11‑01 12. punktu). Likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot

Satversmi un vispārējos tiesību principus, brīvi regulēt

tiesiskās attiecības un noteikt personu tiesības un pienākumus,

kā arī to īstenošanas kārtību, balstoties uz lietderības,

efektivitātes un politiskiem apsvērumiem. Tas nozīmē, ka

likumdevējs var paredzēt izņēmumus un ar speciālām normām

noregulēt konkrētus jautājumus atšķirīgi no vispārīgās

attiecīgajā nozarē pastāvošās tiesiskās kārtības.

Likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā

veidā Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

2002‑01‑03 secinājumu daļu un 2005. gada 21. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punktu).

Likumdevējs, Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā

nosakot tiesības uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda

pacienta nāves gadījumā, nav skaidri noteicis no šīs normas

izrietošo izņēmumu no tās vispārīgās tiesiskās kārtības, ka

tiesības uz atlīdzību par nemantisku kaitējumu ir tīri personiska

rakstura tiesības. Proti, likumdevējs nav skaidri noteicis, ka

tiesības saņemt atlīdzību par nemantisku kaitējumu konkrētajā

gadījumā (kad pēc pacienta nāves tā tiek pieprasīta no

Ārstniecības riska fonda) var izlietot citas personas, - šis

izņēmums varētu tikt izsecināts tikai netieši, Pacientu tiesību

likuma 16. panta pirmās daļas tālākveidošanas ceļā. Turklāt

likumdevējs nav noteicis šā izņēmuma saturu un tvērumu, proti,

tiesīgo personu loku vai vismaz kritērijus, pēc kuriem tās

identificējamas. Savukārt apstrīdētās normas noteic, ka tiesības

saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par pašam pacientam

pirms viņa nāves radīto nemantisko kaitējumu - fiziskajām un

garīgajām ciešanām - ir konkrētām personām, proti, mirušā

pacienta mantiniekiem. Tas nozīmē, ka apstrīdētās normas pēc

būtības ir materiālo tiesību normas, ar kurām Ministru kabinets

noteicis no likuma izsecināmā izņēmuma tvērumu. Taču Ministru

kabinets saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 16. panta trešo daļu

ir pilnvarots noteikt tikai Ārstniecības riska fonda darbības

procesuālo regulējumu un nav pilnvarots pieņemt materiālo tiesību

normas.

Turklāt jāņem vērā, ka būtisks izņēmums no Latvijā un citās

kontinentālās Eiropas valstīs plaši atzītā civiltiesību principa,

par kura piemērošanas īpatnībām notiek diskusija vairākos

tiesiskos formātos, proti, izņēmums no principa, ka prasībai

sakarā ar personas veselībai un dzīvībai nodarīto kaitējumu ir

tīri personisks raksturs, ir pietiekami svarīgs jautājums, lai to

izšķirtu pats likumdevējs. Turklāt tā nav tikai juridiska

dilemma, jo pirms juridiska risinājuma pieņemšanas ir jāatrisina

ētiska dilemma, proti, jārod atbilde uz jautājumu, cik ētiska ir

miruša pacienta ciešanu materiāla kompensēšana viņa tuviniekiem,

tādējādi zināmā mērā raisot viņu materiālu ieinteresētību šajās

ciešanās. Apstrīdētais regulējums nosaka: jo vairāk cietis

pacients, jo lielāka summa tiek viņa tuviniekiem. Vai mirēja

ciešanas vispār var novērtēt materiālā izteiksmē? Tātad noteikti

būtu nepieciešama gan juridiska speciālistu diskusija par šo

jautājumu, gan arī plašāka sociāla diskusija par to, vai

attiecīgais izņēmums no vispārīgās kārtības tiešām ir

nepieciešams. Satversmes tiesas judikatūrā ir uzsvērts, ka par

ikviena tāda svarīga un nozīmīga valsts un sabiedrības dzīves

jautājuma reglamentāciju, kuros nepieciešama konceptuāla

izšķiršanās un politiska diskusija, jālemj likumdevējam pašam

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2010‑40‑03 10.1. punktu). Ārstniecības likumā šāds

izņēmums nav noteikts, un no likumprojekta izstrādes materiāliem

ir secināms, ka Saeimā diskusija par šo jautājumu nav

notikusi.

Līdz ar to uzskatām, ka apstrīdētās

normas, ciktāl tās paredz miruša pacienta mantinieku tiesības

saņemt atlīdzību par viņam nodarīto nemantisko kaitējumu,

neatbilst Satversmes 64. pantam.