3. pants

Sprieduma 14. punktā ir teikts: "[J]a

likumdevēja dotajā pilnvarojumā lietots vārds

"kārtība", tas nepārprotami norāda uz Ministru kabineta

noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras

izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabineta noteikumos, kuri izdoti,

pamatojoties uz šādi formulētu pilnvarojumu, nevar būt iekļautas

materiālo tiesību normas, kas veidotu jaunas, pilnvarojumā

neparedzētas tiesiskās attiecības (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 20.

punktu, 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012‑22‑0103

18. punktu un 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03

23.3. punktu)." Mēs uzskatām, ka Ministru kabinets,

nosakot miruša pacienta mantinieku tiesības saņemt atlīdzību no

Ārstniecības riska fonda, ir izveidojis pilnvarojumā neparedzētas

tiesiskās attiecības.

3.1. No lietas materiāliem var secināt, ka Pacientu

tiesību likuma 16. un 17. pants ietver miruša pacienta tuvinieku

tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda pacienta

nāves gadījumā, jo gan Ministru kabinets savā atbildes rakstā,

gan Saeima savā viedoklī norāda, ka pacienta nāves gadījumā

tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda ir mirušā

pacienta tuviniekiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 138.-142.

lp. un 4. sēj. 114.-118. lp.). Savukārt apstrīdētās normas

paredz, ka tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda

pacienta nāves gadījumā ir pacienta mantiniekiem, proti, jebkurai

personai, kas līdz ar atlīdzības prasījuma iesniegumu var

iesniegt arī apliecību par laulātā mantas daļu vai mantojuma

apliecību.

Atbilstoši Civillikuma 390. pantam mantošana iespējama pēc 1)

likuma; 2) mantojuma līguma vai 3) testamenta. Saskaņā ar

Civillikuma 391. pantu personas likumiskie mantinieki ir viņa

laulātais, radinieki un adoptētie, kuri atbilstoši Civillikuma

403.-415. pantam manto noteiktā kārtībā, kas pamatota ar

radniecības veidu un tās pakāpju tuvumu. Turpretim testamentārie

un līgumiskie mantinieki var nebūt pacienta tuvinieki.

Civillikuma 422. pants paredz, ka testators var brīvi noteikt

rīcību ar viņa mantu, ievērojot neatņemamās daļas tiesīgo

mantinieku tiesības. Tāpat atbilstoši Civillikuma 639.-645.

pantam arī līgumiskās mantošanas gadījumā persona ir tiesīga

piešķirt mantojuma tiesību jebkurai personai pēc tās ieskata.

Tādējādi Ministru kabinets, apstrīdētajās normās paredzot

tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda ikvienam

mirušā pacienta mantiniekam, nav ievērojis Ārstniecības riska

fonda mērķi - lai atlīdzību pacienta nāves gadījumā saņemtu viņa

tuvinieki - un līdz ar to arī likumdevēja doto pilnvarojumu.

Saskaņā ar apstrīdētajām normām atlīdzību var saņemt pat

juridiskās personas, piemēram, tādā gadījumā, ja pacients daļu

savas mantas būtu ar testamentu novēlējis augstākās izglītības

iestādei, kurā ieguvis izglītību. Arī pieaicinātā persona

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko

zinātņu katedras lektore Mg. iur. Kristīne Zīle savā

viedoklī norāda, ka par personas mantiniekiem ne vienmēr kļūst

tās laulātais, radinieki vai adoptētie, proti, tuvinieki.

3.2. Turklāt ar apstrīdētajām normām pacienta

tuviniekiem ir radīti papildu, likumā neparedzēti šķēršļi

atlīdzības saņemšanai, proti, lai mirušā pacienta tuvinieki

varētu saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, viņiem ir

jāpieņem pacienta atstātais mantojums. Saskaņā ar Civillikuma

382. panta pirmo teikumu mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa

kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un

saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas

viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Savukārt

atbilstoši Civillikuma 705. pantam ar mantojuma iegūšanu uz

mantinieku pāriet ne tikai mantojuma atstājēja tiesības, bet arī

visas viņa saistības, izņemot tīri personiskās. Tādējādi persona,

pieņemot mantojumu, ne tikai iegūst mantojuma atstājēja mantu un

prasījuma tiesības, bet arī uzņemas visas tās mantojuma atstājēja

saistības, kuras pēc sava rakstura nav tīri personiskas. Tādēļ

mirušā pacienta tuvinieki var izvēlēties nepieņemt mantojumu

gadījumā, ja mantojuma atstājēja saistību slogs tiem būtu par

smagu. Tas nozīmē, ka šādos gadījumos tiesības saņemt atlīdzību

no Ārstniecības riska fonda tiek liegtas tādu iemeslu dēļ, kuri

nav saistīti ar ārstniecības personu civiltiesisko atbildību.

Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies

panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo

jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 19. punktu). Pārvaldes kārtībā

izdotie Ministru kabineta noteikumi nevar ietvert tiesību normas,

kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās

attiecības un ierobežotu pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 16.

punktu). Konkrētajā gadījumā Ministru kabinets, pieņemot

apstrīdētās normas, ir piešķīris tiesības saņemt atlīdzību no

Ārstniecības riska fonda arī tādām personām, kuras nav mirušā

pacienta tuvinieki, kā arī ierobežojis mirušā pacienta tuvinieku

tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, nosakot

likumā neparedzētus papildu priekšnoteikumus šīs atlīdzības

saņemšanai.

Tādējādi Ministru kabinets ir

pārkāpis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas, piešķirot

miruša pacienta mantiniekiem tiesības pieprasīt un saņemt no

Ārstniecības riska fonda atlīdzību par mirušajam pacientam

nodarīto kaitējumu.