1. pants

Sprieduma 10. punktā Satversmes tiesa secinājusi, ka

ikviena tiesības uz advokāta palīdzību ir Satversmes 92. panta

ceturtajā teikumā ietverta procesuālā garantija, kas nodrošina

personas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu. Līdz ar to

Satversmes tiesa apstrīdētās normas satversmību vērtējusi,

formulējot un piemērojot taisnīgas tiesas garantiju pārbaudes

metodoloģiju. Proti, tiesa visupirms noskaidroja, vai tam, ka pie

administratīvās atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim

nav tiesību parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, ir

objektīvs un saprātīgs pamats, bet pēc tam pārbaudīja, vai tas,

ka pie administratīvās atbildības saucamās fiziskās personas

aizstāvim nav tiesību parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā,

kopumā nodrošina personai juridisko palīdzību, kas tai

nepieciešama savu tiesību uz aizstāvību īstenošanai.

Nevaram piekrist secinājumam, ka ikviena tiesības uz advokāta

palīdzību ir uzskatāmas par Satversmes 92. panta ceturtajā

teikumā ietvertu procesuālo garantiju, nevis par šajā pantā

ietvertām personas pamattiesībām. Uzskatām, ka apstrīdētās normas

atbilstība Satversmei bija vērtējama, izmantojot pamattiesību

ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšanas metodoloģiju,

proti, noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

likumu, vai tam ir leģitīms mērķis, un vai tas ir samērīgs.

Lietā Nr. 2023-42-01 Satversmes tiesai pēc būtības bija

jāatbild uz jautājumu: kāds ir tās kvalificētās juridiskās

palīdzības tvērums, uz kuru saskaņā ar Satversmes 92. panta

ceturto teikumu personai ir tiesības, apsūdzības procesā

īstenojot savas tiesības uz aizstāvību tiesā, kā arī bija

jāvērtē, vai Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertajām

tiesībām uz advokāta palīdzību atbilst apstrīdētajā normā

ietvertais tiesiskais regulējums, kas neparedz pilngadīgas pie

administratīvās atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim

tiesības parakstīt tiesā iesniedzamu sūdzību.

Piekrītam Sprieduma 10. punktā izdarītajam secinājumam par

tiesību uz advokāta palīdzību tvērumu. Proti, apsūdzības procesā,

kāds ir arī administratīvā pārkāpuma process, juridiskā palīdzība

aizstāvības īstenošanā nozīmē ne tikai advokāta līdzdarbošanos

aizstāvības nodrošināšanā, bet arī faktisku rīcību aizstāvamās

personas interesēs. Šāda faktiska rīcība aizstāvamās personas

interesēs ir arī sūdzības parakstīšana, lai iesniegtu to

tiesā.

Tomēr uzskatām, ka tiesības uz advokāta palīdzību minētajā

apjomā ir no Satversmes 92. panta izrietošas personas

pamattiesības, nevis procesuāla garantija, kas nodrošināma,

nosakot likumā atbilstošu lietas izskatīšanas kārtību. Personas

tiesības saņemt praktisku un efektīvu juridisko palīdzību ar

pašas izraudzīta aizstāvja starpniecību izriet tieši no

Satversmes 92. panta ceturtā teikuma. Šīs tiesības nav

deklaratīvas, un to saturu katrā atsevišķā situācijā var

konkretizēt, interpretējot Satversmes 92. panta ceturto teikumu

kopsakarā ar citām Satversmes normām un starptautiskajām

cilvēktiesību normām.

Ar apstrīdēto normu no personai pieejamās juridiskās

palīdzības apjoma tiek izslēgts viens no juridiskās palīdzības

elementiem - sūdzības parakstīšana, lai to iesniegtu tiesā.

Liegums aizstāvim parakstīt sūdzību, lai to iesniegtu tiesā,

izslēdz juridiskās palīdzības sniegšanu tādā veidā, kas vislabāk

atbilstu aizstāvamās personas vajadzībām. Tādējādi aizstāvja

sniegtā juridiskā palīdzība vairs nenodrošina to, ka personas

tiesības un likumiskās intereses tiek aizstāvētas vislabākajā un

piemērotākajā veidā, proti, šīs tiesības vairs netiek

nodrošinātas praktiski un efektīvi.

Līdz ar to uzskatām, ka ar apstrīdēto normu personai ir

ierobežotas Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās

pamattiesības, proti, tiesības uz advokāta palīdzību, nevis

pieļauta atkāpe no taisnīgas tiesas procesuālās garantijas.

Savukārt, lai noskaidrotu, vai personas pamattiesību aizskārums

ir attaisnojams, apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma

satversmība bija vērtējama, izmantojot pamattiesību ierobežojuma

konstucionalitātes izvērtēšanas metodoloģiju tāpat, kā tā

iepriekš tika izmantota lietās, kas saistītas ar pārstāvību un

tiesībām uz advokāta palīdzību (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01 un 2003.

gada 6. novembra spriedumu lietā Nr. 2003-10-01).