2. pants

Sprieduma 11. punktā Satversmes tiesa secina:

apstrīdētajā normā noteiktajam, ka pie administratīvās atbildības

saucamās fiziskās personas aizstāvim nav tiesību parakstīt

sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, ir objektīvs un saprātīgs

pamats. Satversmes tiesas tiesnešu vairākums būtisko sabiedrības

interesi - apstrīdētās normas objektīvu un saprātīgu pamatu -

saskatījis nepieciešamībā nodrošināt tiesas procesa efektivitāti

un līdz ar to arī demokrātiskas tiesiskas valsts netraucētu

funkcionēšanu. Sprieduma 11. punktā tiesa atzinusi, ka efektīva

administratīvā pārkāpuma procesa interesēs ir nepieciešams, lai

pilngadīga pie atbildības saucamā fiziskā persona administratīvā

pārkāpuma lietas izskatīšanā piedalās personiski, proti, pati

paskaidro pārkāpuma izdarīšanas apstākļus un sniedz citu lietas

izlemšanai nepieciešamo informāciju, kura zināma tikai pašai

personai. Spriedumā īpaši uzsvērta personas pašrocīgā paraksta

izšķirošā nozīme, norādot, ka rakstveida procesā, kāds pārsvarā

arī ir administratīvā pārkāpuma process tiesā, persona nemaz

nevar citādā veidā personiski iesaistīties lietas

izskatīšanā.

Kā to atzinusi Satversmes tiesa, izšķirošais apstāklis

apstrīdētās normas satversmības pārbaudē jebkurā gadījumā ir tas,

vai konkrētajā situācijā tiek panākts taisnīgs līdzsvars starp

sabiedrības interesēm, no vienas puses, un attiecīgās personas

interesēm, no otras puses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01 11.2. punktu).

Uzskatām, ka apstrīdētās normas gadījumā šāds taisnīgs līdzsvars

nav panākts, jo nav konstatējamas tādas būtiskas sabiedrības

intereses, kuru aizsardzības labad pilngadīgas pie atbildības

saucamās fiziskās personas aizstāvim tika liegts īstenot vienu no

praktiskas un efektīvas juridiskās palīdzības elementiem -

parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Proti, pamattiesību

ierobežojumam nav leģitīma mērķa.

2.1. Personiskās dalības princips ietverts

Administratīvās atbildības likuma 40. un 54. pantā, kā arī

uzsvērts tiesību doktrīnā un tiesu praksē. Kā konstatēts

Sprieduma 9. punktā, no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem

izriet, ka ar personiskās dalības principa iekļaušanu

Administratīvās atbildības likumā likumdevējs vēlējies noteikt

tādu administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtību, lai

lietā būtiskie apstākļi un pie atbildības saucamās personas

subjektīvā attieksme pret tiem tiktu noskaidrota pēc iespējas

precīzi un efektīvi. Tāds regulējums, kas saistīts ar personiskās

dalības principa īstenošanu nolūkā nodrošināt ātru un efektīvu

administratīvā pārkāpuma procesa norisi, vispār varētu būt vērsts

uz svarīgu sabiedrības interešu aizsardzību. Bez šaubām, personas

personiska dalība var sekmēt tiesas procesa efektivitāti un

noteiktos gadījumos ir pat nepieciešama.

Tomēr nav saskatāms, kādu labumu tieši no apstrīdētajā normā

noteiktā pamattiesību ierobežojuma gūst demokrātiskas tiesiskas

valsts tiesu sistēma vai citas svarīgas sabiedrības intereses

kopumā. Tiesai administratīvā pārkāpuma procesā jebkurā gadījumā

ir jāizlemj jautājums par sūdzībā ietverto prasījumu. Lēmuma

pieņemšanas procesā tiesai pašai, ja nepieciešams, ir jāpārbauda

lietā iesniegtie pierādījumi un jāpieprasa pie atbildības

saucamās personas paskaidrojumi. Ja tiesa uzskata, ka lietas

objektīvai izskatīšanai nepieciešams noskaidrot pie atbildības

saucamās personas subjektīvo viedokli, tā lemj par lietas

izskatīšanu mutvārdu procesā (sk. Administratīvās atbildības

likuma 185. panta pirmo daļu un 178. pantu). Savukārt tad, ja

administratīvā pārkāpuma lieta tiek izskatīta rakstveida procesā,

tiesai, sagatavojot to izskatīšanai, ir tiesības uzdot procesa

dalībniekiem rakstveidā atbildēt uz jautājumiem par

administratīvā pārkāpuma lietas faktiskajiem apstākļiem un

juridisko būtību, tostarp tiesa nosaka saprātīgu termiņu

paskaidrojumu, liecību un pierādījumu iesniegšanai (sk.

Administratīvās atbildības likuma 198. pantu). Tādējādi

likums paredz vairākas iespējas, kā nodrošināt pie atbildības

saucamās personas personisku iesaisti administratīvā pārkāpuma

lietas izskatīšanā un noskaidrot tās subjektīvo viedokli par

lietā būtiskiem jautājumiem. Taču tieši sūdzības parakstīšana,

lai iesniegtu to tiesā, pati par sevi nav tāda rakstura darbība,

kurā personas subjektīvajam viedoklim būtu izšķiroša nozīme.

Turklāt pilngadīga pie atbildības saucamā fiziskā persona

personiski iesaistās administratīvā pārkāpuma procesā jau ar

brīdi, kad tā pilnvaro pašas izraudzītu juridiskās palīdzības

sniedzēju aizstāvēt tās tiesības un likumiskās intereses tiesā.

Administratīvā pārkāpuma lietā aizstāvis sniedz juridisko

palīdzību uz personas pilnvarojuma pamata, baudot šīs personas

uzticību un vienojoties ar to par aizstāvības stratēģiju. Tātad

nav saprātīga pamata uzskatīt, ka aizstāvis varētu darboties

ārpus personas izteiktās gribas robežām. Pilngadīgai pie

atbildības saucamai fiziskajai personai uzliktais pienākums pašai

parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, vērtējams kā formāls

šķērslis, kas liedz personai izmantot pašas izraudzīta juridiskās

palīdzības sniedzēja palīdzību. Proti, aizstāvamā persona nevar

juridisko palīdzību saņemt tādā veidā, kas vislabāk atbilstu tās

vajadzībām. Tādējādi aizstāvja sniegtā juridiskā palīdzība vairs

nenodrošina to, ka personas tiesības un likumiskās intereses tiek

aizstāvētas vislabākajā un piemērotākajā veidā, proti, šīs

tiesības vairs netiek nodrošinātas praktiski un efektīvi.

2.2. Personiskās dalības princips ir iekļauts arī citā

apsūdzības procesā, proti, kriminālprocesā. Kriminālprocesa

likuma 86. panta otrās daļas pirmais teikums, līdzīgi kā

Administratīvās atbildības likuma 53. panta otrās daļas otrais

teikums, nosaka: "aizstāvis neaizvieto aizstāvamo personu,

bet rīkojas tās interesēs". Tomēr Kriminālprocesa likuma 86.

panta otrajā daļā ir konkretizētas personiskās dalības principa

robežas, izsmeļoši nosakot tās procesuālās darbības, kurās

personai jāpiedalās pašai. Šādas darbības ir attieksmes

izteikšana pret aizdomām vai apsūdzību, liecību sniegšana,

vienkāršāka procesa izvēle un pēdējais vārds. Savukārt sūdzības

parakstīšana iesniegšanai tiesā kriminālprocesā nav tāda veida

darbība, kuru aizstāvamās personas vārdā nevarētu veikt

aizstāvis.

Tādējādi secināms, ka kriminālprocesā personiska dalība ir

saistīta ar objektīvu nepieciešamību noskaidrot personas

subjektīvo viedokli. Tikai persona pati var nožēlot izdarīto,

atzīt vainu vai liecināt par nodarījuma apstākļiem. Savukārt

vienkāršāka procesa izvēle, piemēram, prokurora priekšraksts par

sodu vai krimināllietas izbeigšana, nosacīti atbrīvojot personu

no kriminālatbildības, būtībā nozīmē personas piekrišanu tam, ka

tās lieta netiks izskatīta tiesā. Visus Kriminālprocesa likuma

86. panta otrajā daļā minētos personiskās dalības pienākuma

izpildes gadījumus vieno tas, ka personiska dalība ir

nepieciešama, jo no tās ir objektīvi atkarīga lietas efektīva

izskatīšana vai atkarībā no tās būtiski mainās personas

procesuālo tiesību apjoms.

Uzskatām, ka arī administratīvā pārkāpuma procesā personiskās

dalības principa mērķi ir līdzīgi. Uz to norāda gan

Administratīvās atbildības likuma 40. panta otrajā daļā

noteiktais, ka pie atbildības saucamā persona savus pienākumus

izpilda personiski tiktāl, ciktāl administratīvā pārkāpuma lietas

ietvaros nepieciešama personiska pienākumu izpilde, gan arī

personiskās dalības principa apspriešanā Saeimā izteiktie

argumenti.

Noziedzīgiem nodarījumiem raksturīga ievērojami lielāka

sabiedriskā bīstamība nekā administratīvajiem pārkāpumiem. Ja

personas personiska iesaiste sūdzības iesniegšanā veicina procesa

efektivitāti, tad tā vēl vairāk kā administratīvajā procesā būtu

nepieciešama tieši kriminālprocesā, tomēr likumdevējs par šādu

iesaisti nav izšķīries. Tādējādi nav saskatāms saprātīgs pamats

tam, kāpēc personas pamattiesības vairāk ierobežojošs regulējums

iekļauts tieši Administratīvās atbildības likumā, kurā noteikta

atbildība par mazāk bīstamiem tiesību normu pārkāpumiem. Proti,

nav saskatāms, kādas nozīmīgas sabiedrības intereses un kādā

veidā tieši administratīvā pārkāpuma procesā tiek aizsargātas,

vairāk nekā kriminālprocesā ierobežojot personas pamattiesības,

proti, tiesības saņemt advokāta palīdzību.

2.3. Ņemot vērā minētos apstākļus, uzskatām, ka

Spriedumā norādītais apstrīdētās normas objektīvais un

saprātīgais pamats ir tikai šķietams. Apstrīdētajā normā

ietvertais personas pamattiesību ierobežojums radies, iespējams,

nepārdomāti izslēdzot no Administratīvās atbildības likuma

personas aizstāvja tiesības parakstīt tiesā iesniedzamo sūdzību.

Nevar uzskatīt, ka ar šādu ierobežojumu tiktu aizsargātas kādas

būtiskas sabiedrības intereses. Nav mazsvarīgi arī tas, ka nekādu

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi nenorāda institūcija, kas apstrīdēto normu izdevusi, proti,

Saeima.

Līdz ar to nav saskatāmas tādas konstitucionāla ranga

vērtības, kuru aizsardzībai būtu bijusi nepieciešama juridiskās

palīdzības elementa - sūdzības parakstīšana iesniegšanai tiesā -

izslēgšana no personai garantētās juridiskās palīdzības apjoma.

Demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka

bez leģitīma mērķa tiek ierobežotas personas tiesības uz

aizstāvību. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92.

panta ceturtajam teikumam.

Satversmes tiesas tiesnese I.

Kucina

Satversmes tiesas tiesnese A.

Rodiņa

Rīgā 2024. gada 31. oktobrī