3. pants

Mēs piekrītam Sprieduma 12. punktā atzītajam, ka

apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības iegūt informāciju par

tiesu varas darbību. Tomēr vairāku iemeslu dēļ nevaram piekrist

Satversmes tiesas sniegtajai apstrīdētās normas

interpretācijai.

3.1. No tā, kā Pieteikuma iesniedzējs interpretējis

apstrīdēto normu, izriet, ka apstrīdētā norma liedz atreferēt vai

citādi darīt zināmu informāciju par iespējamo kāda konkrēta

tiesneša disciplinārpārkāpumu. Līdz disciplinārlietas

izskatīšanai neesot iespējams iegūt informāciju nedz par

disciplinārlietu, kas varbūt tiks ierosināta, nedz arī par jau

ierosinātu disciplinārlietu pret tiesnesi (sk. pieteikuma 8.

punktu lietas materiālu 1. sēj. 49. lp.).

Tātad, pēc Pieteikuma iesniedzēja - Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamenta - ieskata, apstrīdētā norma

tiesības brīvi iegūt informāciju ierobežo plašā apjomā.

3.2. Savukārt Spriedumā atzīts, ka apstrīdētajā normā

nav noteikts aizliegums iegūt vispārīga rakstura informāciju par

ierosināto un izskatāmo disciplinārlietu, ciktāl minētā

informācija neskar konkrētus procesuālos dokumentus un šajos

dokumentos ietvertos tiesneša un citu personu datus (sk.

Sprieduma 12.3. punktu). Proti, apstrīdētā norma attiecas

vienīgi uz noteiktiem dokumentiem (lēmumu par disciplinārlietas

ierosināšanu un disciplinārlietas materiāliem), bet neattiecas uz

šajos dokumentos ietverto "vispārīga rakstura

informāciju".

Tādējādi Satversmes tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums apjoma ziņā ir šaurāks, nekā norāda

Pieteikuma iesniedzējs. Tomēr Spriedumā nav pamatots tas, kādā

veidā Satversmes tiesa nonākusi pie šāda secinājuma. Lai gan

Sprieduma 20. punktā ir minēts piemērs, kas norāda uz iespējamo

jēdziena "vispārīga rakstura informācija" saturu, tomēr

nedz ar šo piemēru, nedz Spriedumu kopumā nav izskaidrots, kādas

ziņas tad īsti ietilpst šā jēdziena saturā.

3.3. Pēc mūsu ieskata, lēmuma par disciplinārlietas

ierosināšanu un disciplinārlietas materiālu procesuālo formu nav

iespējams nodalīt no šajos dokumentos ietvertās informācijas.

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 1. panta 1. punktu

informācija ir ziņa vai ziņu kopums jebkurā tehniski iespējamā

fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā. Tātad arī

"vispārīga rakstura informācija", kuru atbilstoši

Spriedumā atzītajam personai ir tiesības iegūt, uzskatāma par

ziņu vai ziņu kopumu, kas ietverts lēmumā par disciplinārlietas

ierosināšanu un disciplinārlietas materiālos.

Apstrīdētā norma līdz brīdim, kad stājas spēkā

Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā, aizliedz iegūt gan

lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu un disciplinārlietas

materiālus kā noteiktā procesuālā formā sagatavotus dokumentus,

gan arī jebkuru minētajā lēmumā un materiālos ietverto

informāciju. Tas nozīmē, ka apstrīdētā norma liedz personai iegūt

(un amatpersonai vai institūcijai pēc personas pieprasījuma

sniegt) informāciju pat par vispārzināmiem vai acīmredzamiem

faktiem, kas ietverti lēmumā par disciplinārlietas ierosināšanu

un disciplinārlietas materiālos.

Turklāt no Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma

11.6 panta normu sistēmiskas interpretācijas un

piemērošanas prakses izriet, ka nedz disciplinārlietas

ierosināšanas brīdī, nedz tās izskatīšanas laikā, nedz arī pēc

tam, kad Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā ir stājies

spēkā, persona nav tiesīga iegūt informāciju par tā tiesneša

identitāti, pret kuru attiecīgā disciplinārlieta ir ierosināta.

Izskatāmajā lietā netika apstrīdēta un vērtēta Tiesnešu

disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta sestā daļa,

kas paredz publicējamā Disciplinārkolēģijas lēmumā aizsegt to

informācijas daļu, kura atklāj fiziskās personas identitāti,

tomēr arī šīs normas regulējums ietekmē apstrīdētajā normā

ietvertā ierobežojuma apjomu.

3.4. Spriedumā uzsvērts, ka apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums darbojas tikai un vienīgi laikā, kamēr

tiek veikta vispusīga faktu un disciplinārlietas materiālu

pārbaude un vērtēta tiesneša rīcība. Apstrīdētajā normā ietvertā

regulējuma nepieciešamību citastarp pamatojot arī Tiesnešu

disciplinārās atbildības likumā noteiktā disciplinārlietu

izskatīšanas kārtība (sk. Sprieduma 19.2. punktu).

No Satversmes tiesas apsvērumiem izriet, ka pēc būtības tā

piekrīt Saeimas argumentam par to, ka apstrīdētā norma regulē

informācijas pieejamību disciplinārlietas izskatīšanas sākumposmā

- pirms ir pieņemts un stājies spēkā galīgais lēmums

disciplinārlietā - un tieši disciplinārlietas izskatīšanas

sākumposmā ir īpaši svarīgi saglabāt konfidencialitāti (sk.

Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 67.-68.

lp.).

Pēc mūsu ieskata, interpretējot Tiesnešu disciplinārās

atbildības likuma normas sistēmiski, ir secināms, ka apstrīdētajā

normā ietvertais ierobežojums attiecas ne tikai uz

disciplinārlietas izskatīšanas sākumposmu, bet gan uz visu

disciplinārlietas izskatīšanu līdz pat galīgā lēmuma pieņemšanai.

Disciplinārlietas izskatīšanu Disciplinārtiesā (otrajā instancē)

nevar uzskatīt par disciplinārlietas izskatīšanas sākumposmu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā tiesību brīvi iegūt informāciju ierobežojuma apjoms ir

plašāks, nekā Spriedumā atzinusi Satversmes tiesa.