4. pants

Satversmes 100. panta pirmajā teikumā noteiktās

tiesības uz vārda brīvību, tostarp tiesības brīvi iegūt

informāciju, raksturo demokrātisku valsts iekārtu, bet šo tiesību

apjoms - demokrātisku sabiedrību. Demokrātijai valstī

attīstoties, Satversmes 100. panta pirmajā teikumā noteiktajām

tiesībām ir tendence arvien vairāk paplašināties (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2003-05-01 31.3. un 32. punktu). Arī Satversmes

100. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens "brīvi"

norāda ne tikai uz tiesību iegūt informāciju raksturu, bet arī uz

to nozīmi mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā.

Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, nozīme ir arī tam, kā tika

regulēta lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu un

disciplinārlietas materiālu pieejamība līdz apstrīdētās normas

spēkā stāšanās brīdim - 2010. gada 1. augustam.

Līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim lēmuma par

disciplinārlietas ierosināšanu un disciplinārlietas materiālu

pieejamību neregulēja Tiesnešu disciplinārās atbildības likums,

bet uz to attiecās vispārējais informācijas pieejamības

regulējums. Atbilstoši Informācijas atklātības likumam minētajā

lēmumā un materiālos ietvertā informācija bija vispārpieejama, ja

vien informācijas autors vai iestādes vadītājs nebija tai

atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5. panta trešajai daļai

noteicis ierobežotas pieejamības statusu, kā pamatojumu norādot,

piemēram, ka tā ir informācija dienesta vajadzībām. Arī piemēri

no prakses liecina, ka daļa no informācijas par disciplinārlietas

ierosināšanu pret tiesnesi bija pieejama (sk., piemēram,

Augstākās tiesas 2004. gada 5. oktobra preses relīzi. Pieejama:

http://www.at.gov.lv/).

Tādējādi ar apstrīdēto normu tiesības brīvi iegūt informāciju

par tiesu varas darbību tika ierobežotas vairāk nekā pirms tam.

Tā kā apstrīdētā norma mainīja iepriekš spēkā bijušo ar tiesnešu

disciplinārlietām saistītās informācijas pieejamības regulējumu,

Satversmes tiesai bija jāizvērtē apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā konkrētajā

laikā.

Turklāt Satversmes tiesas praksē ir pamatoti atzīts, ka

ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami

šauri [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija sprieduma

lietā Nr. 04-02(99) secinājumu daļas 2. punktu un

2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 13.

punktu]. Lai gan šī Satversmes tiesas atziņa ir pieminēta

Sprieduma 13.1. punktā, tomēr, vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Satversmei, tā netika ņemta vērā pēc būtības.

Satversmes tiesa nav arī norādījusi, kādēļ minētā atziņa

izskatāmajā lietā nebūtu piemērojama.