5. pants

Vērtējot apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa nav pietiekami ņēmusi

vērā izskatāmās lietas būtību un nav ievērojusi izvērtējuma

robežas. Tāpat Satversmes tiesa ir atkāpusies no Spriedumā

ietvertā secinājuma par apstrīdēto normu vērtēšanu to

kopsakarā.

5.1. Sprieduma 10.2. punktā tiesa pamatojusi, kāpēc

apstrīdētās normas analizējamas kopsakarā. Tiesa norāda: tā kā

apstrīdētajā LAPK normā nav izsmeļoši uzskaitītas visas

administratīvā pārkāpuma pazīmes, pienākums novietot Latvijas

valsts karogu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām

un par šā pienākuma nepildīšanu paredzētais administratīvais sods

jāvērtē kopsakarā.

Taču Satversmes tiesa Sprieduma 16. punktā, pārbaudot

pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, nav pamatojusi atkāpi no

Sprieduma 10.2. punktā norādītās metodoloģijas un apstrīdēto LAPK

normu analizējusi atsevišķi no apstrīdētajām Valsts karoga likuma

normām. Sākot pārbaudīt, vai likumdevēja izmantotie līdzekļi ir

piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai,

tiesa norādījusi, ka tiks vērtēts "apstrīdētajās normās

ietvertais vārda brīvības ierobežojums" (sk. Sprieduma

16.1. punktu). Taču turpmākā argumentācija līdz Sprieduma

16.4. punkta noslēgumam attiecas nevis uz apstrīdētajām normām to

kopumā, bet gan vienīgi uz apstrīdētajām Valsts karoga likuma

normām. Minētā punkta noslēgumā secināts, ka apstrīdētās Valsts

karoga likuma normas atbilst Satversmes 100. pantam. Savukārt

Sprieduma 16.5. punktā, kurā vērtēta apstrīdētā LAPK norma, tiesa

konstatējusi, ka sods par valsts karoga nenovietošanu pie

fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām maina pamattiesību

ierobežojuma juridisko dabu.

No samērīguma izvērtēšanas metodoloģijas un argumentiem, kurus

tiesa izmantojusi Sprieduma 16. punktā, faktiski vajadzētu

izrietēt secinājumam, ka pastāv nevis viens pamattiesību

ierobežojums, kas noteikts ar apstrīdētajām normām kopumā, bet

gan divi pamattiesību ierobežojumi. Proti, ar apstrīdētajām

Valsts karoga likuma normām noteiktais vārda brīvības

ierobežojums un apstrīdētajā LAPK normā ietvertais sods - arī kā

vārda brīvības ierobežojums. To netieši atzinusi arī Satversmes

tiesa, secinot, ka "apstrīdētajā LAPK normā ietvertais

ierobežojums tiktāl, ciktāl tas nosaka sodu par Latvijas valsts

karoga nenovietošanu pie fiziskajām personām piederošām

dzīvojamām ēkām, nav samērīgs un neatbilst Satversmes 100.

pantam" (sk. Sprieduma 16.8. punktu). Taču

pamattiesību ierobežojuma piemērotība un nepieciešamība Spriedumā

izvērtēta tikai attiecībā uz apstrīdētajās Valsts karoga likuma

normās noteikto valsts karoga novietošanas pienākumu.

Uzskatām, ka Satversmes tiesai bija

konsekventi jāievēro Sprieduma 10.2. punktā ietvertais secinājums

par nepieciešamību apstrīdētās normas vērtēt to kopsakarā. Tas

būtu ļāvis nonākt pie vienota secinājuma par apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma

principam.

5.2. Mēs piekrītam tam, kas Spriedumā teikts par

Latvijas valsts karoga nozīmi neatkarīgas valsts stiprināšanā.

Valsts karogs kā valsts simbols ir neatņemams valsts

konstitucionālās un starptautiskās identitātes elements (sk.

Sprieduma 15.2. punktu). Latvijas valsts karogs ir definēts

Satversmes 4. pantā. Satversmes tiesa, atsaucoties uz

valststiesību zinātnes avotiem, atzinusi, ka Satversmes 77. pantā

minētās normas, tostarp Satversmes 4. pants, ir pašas svarīgākās

Satversmes normas, bez kuru grozīšanas vai atcelšanas nevarētu

tikt grozīts Latvijas valsts iekārtas republikāniski

demokrātiskais raksturs; tāpēc minētie panti ir nodoti pašas

tautas aizsardzībā un nevar tikt grozīti citādi kā tautas

nobalsošanas rezultātā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 14. punktu). Tomēr

izskatāmajā lietā Satversmes tiesa nav ņēmusi vērā to, ka

Latvijas valsts karoga īpašais Satversmē noteiktais statuss

ietekmē arī konstitucionālās kontroles robežas.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību sistēmā ietilpst

arī tādi jautājumi, kuru izlemšanai nav noteiktas stingras

juridiskās robežas, bet kuros pieņemamie lēmumi ir atkarīgi

galvenokārt no politiskās lietderības, un par šādiem jautājumiem

ir jālemj demokrātiski leģitimētiem politiskiem valsts orgāniem,

pirmām kārtām - likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2008-08-0306 12. punktu). Šī atziņa attiecas arī uz

jautājumiem, kas saistīti ar būtisku valsts simbolu izmantošanu

un likumdevēja brīvību noteikt, kad un kādos apstākļos šie

simboli lietojami.

Spriedumā Satversmes tiesa nav ņēmusi vērā arī savā līdzšinējā

praksē izteiktās atziņas par likumdevēja rīcības brīvību sodu

politikā. Soda noteikšana par Latvijas valsts karoga novietošanas

pienākuma nepildīšanu ir sodu politikas jautājums.

Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība, nosakot sodu par konkrētiem nodarījumiem, kā arī

paredzot nosacījumus personas atbrīvošanai no atbildības par

tiem. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz

priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība

un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā. Satversmes tiesas

kompetencē ietilpstošā pārbaude sniedzas vienīgi tiktāl, ciktāl

izvērtējams, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis tam

Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29.

punktu un 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2010-31-01 5. punktu). Par Satversmē noteikto

rīcības brīvības robežu pārkāpšanu būtu uzskatāma, piemēram, tāda

situācija, ka tiesību norma būtiski apdraud personas

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra

sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 10. punktu).

Saeima ir rūpīgi izvērtējusi ne vien apstrīdētajās Valsts

karoga likuma normās noteikto karoga novietošanas pienākumu, bet

arī sodu par šā pienākuma nepildīšanu. Piemēram, Saeimas debatēs

norādīts, ka likumdevēja mērķis nav personas bargi sodīt un

brīdinājums ir piemērots sods par karoga nenovietošanu pie ēkām

Saeimas noteiktajās svētku un atceres dienās [sk.9. Saeimas

2009. gada 15. oktobra sēdes stenogrammu. Latvijas Vēstnesis,

2009. gada 27. oktobris, Nr. 170 (4156)].

Piekrītam pieaicinātās personas Mārtiņa Mita viedoklim, ka

apstrīdētajā LAPK normā noteiktā sankcija - sākotnēji

brīdinājums, kā arī brīdinājums vai naudas sods līdz 40

euro atkārtota pārkāpuma gadījumā - ir samērīga, jo nav

barga un tiesību normu piemērotājam pat atkārtota pārkāpuma

gadījumā ir iespēja ņemt vērā konkrētos apstākļus un vēlreiz

piemērot brīdinājumu (sk. lietas materiālu 141. lpp.). Var

secināt, ka Saeima nav pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas

un ir ievērojusi samērīguma principu.

Saeima savas rīcības brīvības

ietvaros ir noteikusi 14. jūniju par Latvijas tautai būtisku

datumu, kad pie ēkām novietojams Latvijas valsts karogs sēru

noformējumā, un paredzējusi samērīgu sodu par šā pienākuma

nepildīšanu.

5.3. Sprieduma 16.6. punktā norādīts, ka demokrātiskā

valstī līdzās imperatīviem līdzekļiem ir jārada arī vispārīga

rakstura priekšnoteikumi labprātīgai pilsonisko pienākumu

izpildei, kas primāri balstās nevis bailēs no soda, bet gan

valstiskajā apziņā un attiecīgi izpaužas indivīda rīcībā un

uzvedībā. Piekrītam Satversmes tiesas atziņai par valstiskās

apziņas stiprināšanas nepieciešamību, taču par pārāk vispārinātu

un nepamatotu uzskatām Spriedumā ietverto pieņēmumu, ka valsts

karogs Saeimas noteiktajās svētku un atceres dienās pie ēkām

tiekot novietots galvenokārt tāpēc, ka dzīvojamo māju īpašnieki

baidoties no soda. Neatkarīgi no motivācijas, kuras dēļ persona

pilda likuma prasības, valsts rīcībā ir jābūt arī piespiedu

līdzekļiem, lai panāktu to, ka persona ievēro tiesību normas.

Kā norādīts tiesību zinātnē, valsts izdotas vai atzītas

tiesību normas raksturo tas, ka to ievērošanu var panākt

piespiedu kārtā. Nenosakot sankcijas par nepakļaušanos tiesību

normai, var rasties šaubas par šīs normas kvalitāti, bet tiesiska

valsts zaudē autoritāti un ticamību (sk.: Rüthers B.,

Fischer C. Rechtstheorie. 5. Auflage. München: Verlag C. H. Beck,

2010, S. 39).

Apstrīdētās Valsts karoga likuma normas, ciktāl tās attiecas

uz fiziskajām personām, kurām pieder dzīvojamās ēkas, ar

Spriedumu ir kļuvušas par deklaratīvām normām, kas šīm personām

uzliek vienīgi morālu pienākumu. Ja likumdevējs tiesību normās

noteicis personām objektīvu pienākumu, tad jābūt arī tiesiskiem

piespiedu līdzekļiem, ar kuriem var panākt šā pienākuma

izpildi.

Uzskatām, ka ne vien Latvijas valsts

karoga likuma 7. panta pirmā un otrā daļa, bet arī Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.43 pants atbilst

Latvijas Republikas Satversmes 100. pantam.

Kaspars Balodis

Kristīne

Krūma

Rīgā 2015. gada 16. jūlijā