2. pants

Mēs piekrītam Spriedumā norādītajam, ka Satversmes

tiesai (turpmāk arī - tiesa), vērtējot īpašuma tiesību

ierobežojumu, kas izriet no nodokļa maksāšanas pienākuma, jāņem

vērā likumdevēja rīcības brīvība (sk. Sprieduma 18.2.

punktu). Tomēr Saeimas izmantotās rīcības brīvības apjomam ir

jāatbilst Satversmē noteiktajam. Nodokļu tiesībās, līdzīgi kā

citās tiesību jomās, valstij ir pienākums gan ievērot, gan

aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 7. punktu).

Uzskatām, ka Satversmes tiesa, neraugoties uz nodokļu jomā

ievērojamo konstitucionālās kontroles specifiku, nedrīkst

nepamatoti pašierobežoties, kad tā pārbauda nodokļa atbilstību

Satversmei. Diemžēl Spriedumā nav vērtēti vairāki Pieteikumu

iesniedzēju argumenti, kuriem bija nozīme lietas izspriešanā.

Piemēram, Satversmes tiesa ir norobežojusies no Pieteikumu

iesniedzēju argumentiem par subsidētās elektroenerģijas nodokļa

(turpmāk arī - SEN) radīto ekonomisko slogu. Tāpat uzskatām, ka

Spriedumā izmantotie argumenti un vērtēšanas metodoloģija nav

ļāvusi pietiekami pārliecināties par to, vai apstrīdētās normas

ir samērīgas un vai tās atbilst tiesiskās paļāvības

principam.