3. pants

Pieteikumu iesniedzēji norādīja, ka SEN pēc būtības

ir nevis nodoklis, bet gan subsīdiju samazināšanas instruments

(sk. Sprieduma 2.4. punktu). Ar šāda subsīdiju

samazināšanas instrumenta jeb mehānisma palīdzību valsts mēģinot

veikt subsidētās elektroenerģijas ražošanas reformu. Arī

pieaicinātā persona Jānis Grasis pauda viedokli, ka likumdevēja

mērķis ir nevis ieturēt nodokli, lai nodrošinātu valstij

ienākumus, bet gan samazināt komersantiem obligātā iepirkuma

ietvaros izmaksājamo samaksu par iepirkto elektroenerģiju (sk.

Sprieduma 11. punktu). Informācija par SEN kā "eksotisku

nodokli" vai nodokli, kuram faktiski nav fiskālas dabas, ir

lietas materiālos (sk., piemēram, lietas materiālu 20. sēj.

146. lpp.), taču nav izvērtēta Spriedumā.

Saskaņā ar Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 9. pantu

SEN tiek ieturēts, atskaitot tā summu no elektroenerģijas

ražotājam piešķirtajām subsīdijām pirms to izmaksas. Atbilstoši

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. pantā ietvertajai

legālajai definīcijai nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts

periodisks vai vienreizējs maksājums valsts budžeta vai

pašvaldību budžetu (pamatbudžeta vai speciālā budžeta) ieņēmumu

nodrošināšanai un valsts vai pašvaldību funkciju

finansēšanai.

Uzskatām, ka Satversmes tiesai Spriedumā vajadzēja sniegt

argumentētu atbildi uz jautājumu, vai SEN ir nodoklis likuma

"Par nodokļiem un nodevām" izpratnē vai par nodokli

nosaukts subsīdiju samazināšanas instruments. Ja SEN pēc būtības

nav nodoklis, tad likumdevējs nebauda tikpat plašu rīcības

brīvību, kāda tam piemīt, nosakot personām nodokļa maksāšanas

pienākumu. Šādā gadījumā Satversmes tiesai Spriedumā būtu

jāizmanto citāda metodoloģija un rūpīgāk jāizvērtē saudzējošāku

līdzekļu esamība.

Spriedumā norādīts, ka alternatīvu risinājumu izvēle ir

likumdevēja politiska izšķiršanās, kas nav izvērtējama ar

konstitucionālās kontroles metodēm. Līdz ar to izraudzītie

līdzekļi esot nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk.

Sprieduma 20. punktu). Tātad Satversmes tiesa faktiski

atzinusi, ka līdzekļu izvēle nodokļu jomā nav pakļauta

konstitucionālajai kontrolei.

Satversmes tiesas praksē atkarībā no izskatāmās lietas

rakstura ir vairāk vai mazāk vērtēti personas pamattiesības

saudzējošāki līdzekļi. Nodokļu lietās, kur šā izvērtējuma robežas

ir šaurākas, Satversmes tiesai jānoskaidro vismaz tas, vai

likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas. Piemēram,

spriedumā lietā Nr. 2014-11-0103 "Par Dabas resursu nodokļa

likuma 3. panta pirmās daļas 1. punkta "f" apakšpunkta,

19.1 panta un Ministru kabineta 2014. gada 14. janvāra

noteikumu Nr. 27 "Grozījumi Ministru kabineta 2007. gada 19.

jūnija noteikumos Nr. 404 "Dabas resursu nodokļa

aprēķināšanas un maksāšanas kārtība un kārtība, kādā izsniedz

dabas resursu lietošanas atļauju"" atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 105. pantam" tiesa pārbaudīja, vai

likumdevējs ir apsvēris šajā lietā apstrīdēto normu alternatīvas

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-11-0103 25. punktu). Izskatāmajā lietā taisītajā

Spriedumā ir pieminēti vairāki Pieteikumu iesniedzēju norādītie

alternatīvie līdzekļi, taču tiesa nav pārbaudījusi, vai

likumdevējs vispār ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas.