76. pants
Apcietinājums

Apcietinājumu var piemērot, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums, par kuru krimināllikums paredz brīvības atņemšanas sodu.

Nepilngadīgajiem apcietinājumu kā drošības līdzekli var piemērot tikai izņēmuma gadījumos, ja tas nepieciešams sakarā ar izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, nepilngadīgā personību vai atkārtotu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Apcietinājumu kā drošības līdzekli drīkst piemērot tikai ar tiesneša lēmumu, kas pieņemts uz prokurora vai izziņas izdarītāja uzrādīto materiālu pamata apcietināmās personas, tās aizstāvja, bet likumā noteiktajos gadījumos - arī likumiskā pārstāvja klātbūtnē. Apcietināmās personas klātbūtne nav obligāta, ja tā atrodas ārpus Latvijas Republikas robežām vai tās atrašanās vieta nav zināma.

Tiesnesis (tiesa), iepazinies ar krimināllietas materiāliem un uzklausījis prokurora, izziņas izdarītāja, apcietināmās personas, tās aizstāvja, bet likumā noteiktajos gadījumos - arī likumiskā pārstāvja viedokli, pārbauda, vai ir likumīgs pamats šīs personas apcietināšanai, un pieņem motivētu lēmumu.

Apcietinātās personas tiek turētas izmeklēšanas cietumā vai izmeklēšanas cietuma nodaļā, kas izveidota cita veida cietumā. Apcietinātos karavīrus var turēt virssardzē.

Apcietināto ievietošanas un izvietošanas kārtību, dienas kārtību, tiesības un pienākumus, medicīnisko aprūpi un materiālo nodrošinājumu, drošības pasākumus, kārtību, kādā apcietinātie tiek atbrīvoti no izmeklēšanas cietuma vai pārcelti uz citu brīvības atņemšanas iestādi, nosaka Ministru kabinets.

98

(22.06.1994. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.02.1997., 14.10.1998. un 20.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 01.11.2002.)