16. pants
Aizliegums ierobežot īslaicīga pakalpojuma sniegšanu un īslaicīga pakalpojuma sniegšanas īpašie nosacījumi

(1) Citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējam, kas sniedz īslaicīgu pakalpojumu Latvijas Republikā, nedrīkst piemērot ierobežojumu, izņemot gadījumu, kad tas ir pamatots ar sabiedriskās kārtības un drošības, cilvēku dzīvības un veselības vai vides aizsardzības prasību ievērošanu un ir samērīgs.

(2) Citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzēju, kas sniedz īslaicīgu pakalpojumu, nedrīkst ierobežot:

1) uzliekot viņam par pienākumu reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam;

2) uzliekot viņam par pienākumu saņemt atļauju;

3) aizliedzot viņam izveidot konkrēta īslaicīga pakalpojuma sniegšanai nepieciešamo noteikta veida vai formas infrastruktūru;

4) uzliekot viņam par pienākumu nodibināt ar pakalpojuma saņēmēju tādas līgumsaistības, kuras kavē vai ierobežo tiesības brīvi sniegt īslaicīgu pakalpojumu;

5) uzliekot viņam par pienākumu konkrēta īslaicīga pakalpojuma sniegšanai saņemt atbildīgajā iestādē profesionālo kompetenci vai pakalpojuma kvalitāti apliecinošu dokumentu;

6) nosakot viņam tādas prasības attiecībā uz rūpnieciski ražotu preču izmantošanu pakalpojuma sniegšanā, kuras var ietekmēt pakalpojuma piedāvāšanu vai pieejamību tirgū, kā arī pakalpojuma sastāvu vai īpašības, izņemot gadījumus, kad šīs prasības izriet no darba drošības un veselības aizsardzības prasībām.

(3) Šā panta nosacījumus īslaicīga pakalpojuma sniegšanai nepiemēro, reglamentējot:

1) kārtību, kādā Latvijas Republikā ieceļo un uzturas Eiropas Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, kā arī trešo valstu valstspiederīgās personas;

2) noteikumus, kādi izvirzāmi līgumiem par personas datu nodošanu valstīm, kuras nenodrošina Latvijas Republikā spēkā esošajam aizsardzības līmenim atbilstošu datu aizsardzības līmeni;

3) kārtību, kādā reģistrē citas dalībvalsts advokāta profesionālo darbību attiecīgajā reglamentētajā profesijā un profesionālās kvalifikācijas nosaukumu dalībvalsts valodā;

4) parādu piedziņu tiesas ceļā;

5) kārtību, kādā tiek veikta īslaicīga profesionālā darbība attiecīgajā reglamentētajā profesijā ar citā dalībvalstī iegūtu profesijai atbilstošu izglītību un profesionālo kvalifikāciju;

6) kārtību, kādā reģistrē valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicējus atbilstoši Padomes 1971.gada 14.jūnija regulai (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darba ņēmējiem un to ģimenēm, kas pārvietojas Kopienas teritorijā;

7) kārtību, kādā Eiropas Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi iegūst tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijas Republikā, un viņu uzturēšanās nosacījumus;

8) kārtību, kādā atkritumus ieved pārstrādei Latvijas Republikā, kā arī veic atkritumu eksportu un tranzītu atbilstoši Padomes 1993.gada 1.februāra regulai (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās;

9) pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju tiesisko aizsardzību autortiesību un tām līdzīgu tiesību jomā;

10) datubāzu tiesisko aizsardzību autortiesību un tām līdzīgu tiesību jomā;

11) kārtību, kādā zvērināti notāri pilda viņiem likumā noteiktos pienākumus;

12) kārtību, kādā apstiprina un reģistrē gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu obligāto revīziju (pārbaužu) veicējus, kā arī atzīst dalībvalstī iegūtu profesijai atbilstošu izglītību un profesionālo kvalifikāciju;

13) kārtību, kādā reģistrē sauszemes transportlīdzekļus, kas iegādāti citā dalībvalstī, izmantojot līzingu;

14) tādu līgumsaistību izpildi vai tādu saistību izpildi starptautisko privāttiesību jomā, kuras izriet no ārpuslīgumiskām attiecībām;

15) sabiedriskos pakalpojumus, ko valsts regulē kā komercdarbību.

(4) Citas dalībvalsts īslaicīga pakalpojuma sniedzēja darbību var ierobežot ar atbildīgās iestādes lēmumu, ja ievēroti visi šādi nosacījumi:

1) ierobežojums ir samērīgs un attiecīgajā pakalpojumu jomā saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem nav noteiktas prasības pakalpojuma drošumam;

2) ierobežojums garantē pakalpojuma drošuma līmeni, kas ir augstāks nekā pakalpojuma sniedzēja dalībvalsts attiecīgo pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos garantētais pakalpojuma drošuma līmenis;

3) atbildīgā iestāde ir izpildījusi šā likuma VI nodaļas prasības par administratīvo sadarbību ar attiecīgajām citu dalībvalstu atbildīgajām iestādēm;

4) atbildīgā iestāde var pamatot, ka citas dalībvalsts atbildīgā iestāde nav veikusi pasākumus vai ir veikusi nepietiekamus vai neatbilstošus pasākumus attiecībā uz šā likuma VI nodaļā noteiktās informācijas sniegšanu vai administratīvo sadarbību.

19

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.03.2012. likumu, kas stājas spēkā 18.04.2012.)