21. pants
Nosacījumi izolēšanai ārstniecības iestādē

(1) Personu, kura inficējusies ar infekcijas slimību vai par kuras inficēšanos ir radušās pamatotas aizdomas, var izolēt ārstniecības iestādē tikai tad, ja:

1) šī infekcijas slimība ir iekļauta šā likuma 20.panta pirmajā daļā minētajā sarakstā;

2) izolēšana ir nepieciešama, lai novērstu cilvēku inficēšanos ar infekcijas slimību, un citi pretepidēmijas pasākumi nevar apturēt šīs slimības izplatīšanos, jo:

a) persona nepakļaujas ārstniecības personas norādījumiem attiecībā uz ārstēšanu un noteiktā režīma ievērošanu,

b) persona nav spējīga izpildīt ārstniecības personas norādījumus pilnā apjomā un noteiktā laikā,

c) personas dzīvesvietā vai uzturēšanās vietā nav iespējams ārstēšanas laikā nodrošināt nepieciešamos apstākļus, lai nepieļautu citu personu inficēšanos.

(2) Izolēšana ārstniecības iestādē ir jāpārtrauc, ja persona ievēro noteikto režīmu un pilda ārstniecības personas norādījumus, kā arī tad, ja vairs nepastāv citi šajā pantā minētie apstākļi.

(3) Slimnieks tiek izolēts uz laiku, līdz izdalās infekcijas slimības izraisītāji, izņemot gadījumus, kad ārstniecības persona nosaka citādi.

(4) Personu, kura inficējusies ar kādu no šā likuma 20.panta pirmajā daļā minētajām infekcijas slimībām vai par kuras inficēšanos ir radušās pamatotas aizdomas, saskaņā ar šā panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem drīkst izolēt medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes veikšanai uz laiku, kas nepieciešams šo pārbaužu veikšanai. Izolēšana šajos gadījumos jāizbeidz, tiklīdz tiek saņemti laboratoriskās pārbaudes rezultāti, kas apliecina, ka izolētā persona nav infekcioza.

26

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.10.2014., 19.04.2018. un 05.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 10.06.2020.)