5. pants(1) Pārstāvniecības konsulārais apgabals tiek noteikts pēc vienošanās ar attiecīgo ārvalsti atbilstoši 1963. gada 24. aprīļa Vīnes konvencijai par konsulārajiem sakariem.

(1) Konsulārā palīdzība tiek sniegta valstspiederīgajam, kurš atrodas ārkārtas situācijā ārvalstī, ja viņam ir neatliekami nepieciešams atbalsts un nav iespējas saņemt citu palīdzību. Par ārkārtas situācijām ir uzskatāmi it īpaši šādi gadījumi ārvalstīs:

11) persona ir aizturēta vai apcietināta;

22) persona ir cietusi noziedzīgā nodarījumā;

33) persona ir smagi slima vai cietusi nelaimes gadījumā;

44) persona ir mirusi (atbalsts tiek sniegts tās tuviniekiem);

55) personai ir nepieciešama palīdzība, repatriācija vai evakuācija, it īpaši bruņota konflikta, katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā, ja ir apdraudēta personas dzīvība, veselība vai drošība;

66) nepilngadīgai personai tiek nodibināta vai tiek plānots nodibināt ārpusģimenes aprūpi vai adopciju;

77) personai ir nepieciešams saņemt pagaidu ceļošanas dokumentu.

8(2) Ar šajā likumā lietoto terminu "repatriācija" saprot atbalstu, kuru Ārlietu ministrija un citas institūcijas sniedz valstspiederīgajam, lai viņš varētu no apdraudētās ārvalsts teritorijas atgriezties Latvijā.

9(3) Ar šajā likumā lietoto terminu "evakuācija" saprot atbalstu, kuru Ārlietu ministrija un citas institūcijas sniedz valstspiederīgajam, lai viņš varētu no apdraudētās ārvalsts teritorijas pārcelties uz drošu vietu, kas var būt arī ārpus Latvijas.

Ja konsulārā palīdzība ir nepieciešama Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem, bezvalstniekiem, personām, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā, vai viņu ģimenes locekļiem, kuri atrodas teritorijā, kas neietilpst nevienas pārstāvniecības konsulārajā apgabalā, konsulāro palīdzību nodrošina Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta konsulārās amatpersonas, sadarbojoties ar Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvniecībām attiecīgās personas atrašanās vietā.

18

2(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2026. likumu, kas stājas spēkā 29.04.2026.)

(1) Konsulārā amatpersona un goda konsuls konsulāro palīdzību sāk sniegt, kad ir saņemts valstspiederīgā lūgums vai informācija par viņa atrašanos tādā situācijā, kad ir nepieciešama konsulārā palīdzība.

1(2) Lai tiktu pārbaudīta valstspiederīgā identitāte un statuss, viņš uzrāda derīgu personu apliecinošu vai ceļošanas dokumentu vai arī konsulārā amatpersona vai goda konsuls veic personas identifikāciju un statusa pārbaudi, izmantojot pieejamās informācijas sistēmas vai sazinoties ar personas valstspiederības valsts iestādēm.

2(3) Konsulārās palīdzības sniegšana tiek pārtraukta, ja valstspiederīgais no tās nepārprotami atsakās vai vairs neatrodas tādā situācijā, kad būtu nepieciešama konsulārā palīdzība.

3(4) Konsulārās palīdzības sniegšana var tikt pārtraukta, ja konsulārā amatpersona konstatē pretrunas vai neatbilstības valstspiederīgā sniegtajā informācijā vai valstspiederīgais atsakās sniegt informāciju saistībā ar atrašanos ārkārtas situācijā ārvalstī.