Latvijas Nacionālais nodarbinātības plāns 2001.gadam 4. pants

Ekonomikas ministram:

4.1. sagatavot un līdz

2001.gada 15.septembrim iesniegt Valsts kancelejā Ministru

prezidenta rīkojuma projektu par vadības grupas izveidošanu

Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna 2002.gadam projekta

sagatavošanai;

4.2. apkopot un attiecīgi

līdz 2001.gada 1.oktobrim un 2002.gada 1.aprīlim iesniegt

noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informāciju par Latvijas

Nacionālā nodarbinātības plāna 2001.gadam izpildes gaitu.

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Valsts kancelejas direktore

G.Veismane

Saturā

Ievads

Ekonomikas

attīstības un nodarbinātības tendences

Ekonomikas attīstība

Nodarbinātības tendences un

bezdarba struktūra

I pīlārs.

Darbaspējas pilnveidošana

1. vadlīnija. Jauniešu

bezdarbnieku iesaistīšana darba tirgū

2. vadlīnija. Ilgstošā

bezdarba profilakses īstenošana

3. vadlīnija. Aktīvos

nodarbinātības pasākumos iesaistīto personu skaita pieauguma

veicināšana

4. vadlīnija. Pabalstu un

nodokļu sistēmas pilnveidošana nodarbinātības un apmācības

stimulēšanai

5. vadlīnija. Sociālo

partneru ieguldījuma palielināšana profesionālās izglītības

uzlabošanā

6. vadlīnija. Partnerības

gara attīstīšana mūžizglītības nodrošināšanai

7. vadlīnija. Skolu

sistēmas uzlabošana un mācību programmu nebeigušo audzēkņu skaita

samazināšana

8. vadlīnija. Iespēju apgūt

darba tirgus prasībām atbilstošas prasmes un zināšanas jauniešiem

nodrošināšana

9. vadlīnija. Sociālo grupu

ar īpašām vajadzībām iesaistīšana darba tirgū

II pīlārs.

Uzņēmējdarbības attīstība

10. vadlīnija. Šķēršļu

samazināšana uzņēmējdarbības uzsākšanai

11. vadlīnija.

Uzņēmējdarbības uzsākšanas iniciatīvas stimulēšana

12. vadlīnija. Jaunu darba

vietu radīšanas pasākumu sekmēšana

13. vadlīnija. Pakalpojuma

sfēras potenciāla izmantošana nodarbinātības līmeņa

paaugstināšanas jomā

14. vadlīnija.

Nodarbinātības veicināšanai labvēlīga nodokļu politika

III pīlārs.

Uzņēmumu un to darbinieku pielāgošanās spēju veicināšana

15. vadlīnija. Sociālo

partneru ieguldījumu darba organizācijas modernizācijā

palielināšana

16. vadlīnija. Elastīgāku

darba līguma formu ieviešana

17. vadlīnija. Šķēršļu

novēršana investīcijām cilvēkresursos

IV pīlārs.

Vienādu iespēju politikas nodrošināšana sievietēm un

vīriešiem

18. vadlīnija. Vienādu

iespēju nodrošināšana vīriešiem un sievietēm

19. vadlīnija. Dzimumu

atšķirību mazināšana nodarbinātības un darba ienākumu jomā

20. vadlīnija. Ģimenei

draudzīgas politikas veicināšana

21. vadlīnija. Sieviešu un

vīriešu reintegrēšanās darba tirgū sekmēšana

Atbildīgās

institūcijas par informācijas sniegšanu par Latvijas Nacionālā

nodarbinātības plāna 2001. gadam pasākumu izpildi

Saīsinājumi

APSD

algotie pagaidu sabiedriskie darbi

CSP

Centrālā statistikas pārvalde

Ekonomikas ministrija

Eiropas savienība

EUR

eiro, oficiālā Eiropas savienības naudas vienība

Finansu ministrija

IeVP

Ieslodzījuma vietu pārvalde

IZM

Izglītības un zinātnes ministrija

Kultūras ministrija

LAA

Latvijas attīstības aģentūra

LBAS

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība

LDDK

Latvijas Darba devēju konfederācija

LHZB

Latvijas Hipotēku un zemes banka

Labklājības ministrija

LPS

Latvijas Pašvaldību savienība

Latvijas lats

Ministru kabinets

MVU

mazie un vidējie uzņēmumi

NNP

Nacionālais nodarbinātības plāns

NTSP

Nacionālā trīspusējās sadarbības padome

NVD

Nodarbinātības valsts dienests

OECD

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

profesionālā izglītība

PIAPA

Profesionālās izglītības attīstības programmu

aģentūra

PITD

Profesionālās izglītības un tālākizglītības

departaments

PIC

Profesionālās izglītības centrs

PINTSA

Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējā

sadarbības apakšpadome

PKIC

Profesionālās karjeras izvēles centrs

Reģionālais fonds

SDO

Starptautiskā darba organizācija

Tieslietu ministrija

VARAM

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrija

Zemkopības ministrija

Ievads

Kopš Amsterdamas līguma

parakstīšanas nodarbinātība ieņem vienu no vadošajām pozīcijām ES

prioritātēs. Nodarbinātības jomā Latvijā veikts pasākumu

komplekss, lai iekļautos ES nodarbinātības stratēģijas vadlīniju

ieviešanas procesā.

ES nodarbinātības stratēģijas

galvenie mērķi ir:

- Sasniegt nodarbinātības augstu

līmeni kopumā un visās grupās darba tirgū;

- Pāriet no pasīviem pasākumiem

pret bezdarbu uz aktīviem pasākumiem, sekmējošiem darbaspējas

pilnveidošanu un darba vietu radīšanu;

- Sekmēt jaunas pieejas darba

organizācijā, kuras stiprinātu uzņēmēju pielāgošanās spējas

ekonomikas pārmaiņu apstākļos un ļautu indivīdiem profesionāli

izglītoties mūža garumā;

- Nodrošināt ikvienam vienādas

iespējas darba tirgū.

ES nodarbinātības stratēģijā ir

uzsvērts, ka atbildība par nodarbinātības politikas izstrādi un

īstenošanu dalībvalstīs gulstas ne tikai uz valdību, bet arī uz

reģionālajām un vietējām pašvaldībām, sociāliem partneriem un

nevalstiskajām organizācijām. Nodarbinātības stratēģijas

īstenošana balstās uz ikgadējām ES Padomes akceptētajām

Nodarbinātības politikas vadlīnijām un uz to pamata

sagatavotajiem Nacionālajiem nodarbinātības plāniem.

Latvijā pagaidām nav izstrādāta

vidējā termiņa nacionālā nodarbinātības stratēģija. Tajā pašā

laikā koncepcija "Par nodarbinātības veicināšanu

valstī", Nacionālā attīstības plāna projekts, valdības

deklarācija ietver prioritātes, mērķus un uzdevumus

nodarbinātības jomā, kuri nav pretrunā ar ES nodarbinātības

stratēģiju, bet lielā mērā uz to orientēti.

Ministru kabinetā 1999. gadā

akceptētā koncepcija "Par nodarbinātības veicināšanu

valstī" nosaka ikgadēja Latvijas Nacionālā nodarbinātības

plāna izstrādes nepieciešamību ES prasību kontekstā, uzdodot

Ekonomikas ministrijai koordinēt tā izstrādi. Īstenojot šo

koncepciju, tika izstrādāts un Ministru kabinetā akceptēts

pirmais Latvijas Nacionālais nodarbinātības plāns 2000.

gadam.

NNP izstrādes vadības grupas

sastāvā ir pārstāvji no valsts institūcijām (t.sk. Labklājības

ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Finansu

ministrijas u.c. ministrijām), kā arī no pašvaldību savienības,

arodbiedrībām un darba devējiem.

NNP 2001. gadam sagatavots

pamatojoties uz ES Padomes apstiprinātām nodarbinātības

vadlīnijām 2000. gadam, NNP 2000. gadam analīzes rezultātiem un

uz iegūto pieredzi nodarbinātības pasākumu noteikšanas un

definēšanas jomā.

Nodarbinātības veicināšanas

pasākumu loks izvēlēts pēc pasākumu prioritāšu noteikšanas

atbilstoši Latvijas ekonomiskai, sociālai un politiskai

situācijai.

Nodarbinātības veicināšanas

pasākumu izklāsta struktūra atbilst četru pīlāru (darbaspējas

pilnveidošana, uzņēmējdarbības attīstīšana, uzņēmumu un to

darbinieku pielāgošanas spēju veicināšana, vienādu iespēju

politikas nodrošināšana sievietēm un vīriešiem) 21

vadlīnijām.

Finansiālais aspekts izstrādāts,

balstoties uz valsts budžetā 2001. gadam paredzētiem līdzekļiem

un no citu avotu piesaistītiem līdzekļiem nodarbinātības

veicināšanas pasākumiem un ar tiem saistītām aktivitātēm dažādu

programmu, projektu un koncepciju ietvaros.

NNP 2001. gadam ietver tādu

prioritāro pasākumu kopumu, kuru realizācija sekmēs valsts

tālāku attīstību saistībā ar

iestāšanos ES.

Nodarbinātības politikas

attīstības pamatnostādnes 2001. gadā nemainās. Latvijas aktīvās

nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķis ir Latvijas

iedzīvotāju pilna nodarbinātība, kas nodrošina visiem valsts

iedzīvotājiem, kas vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties

darba attiecībās, un iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās

mobilitātes nodrošināšana.

Valdības deklarācija

nodarbinātības jautājumos galveno akcentu liek uz uzdevumiem

bezdarba līmeņa samazināšanas un jaunu darba vietu radīšanas

jomā.

Latvijas nodarbinātības politikas

attīstībā 2001. gadā paliek aktuāli šādi virzieni:

- darbaspēka kvalitātes

paaugstināšana;

- jauniešu nodarbinātības

veicināšana;

- bezdarba ilguma

samazināšana;

- speciālu nodarbinātības

programmu izstrāde pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšanai

darba tirgū;

- darba meklētājiem un

bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu kvalitātes un operativitātes

uzlabošana.

Ekonomikas

attīstības un nodarbinātības tendences

Ekonomikas attīstība

Kopš neatkarības atgūšanas

paveikts ievērojams darbs, lai veidotu stabilu vidi ilgtspējīgai

ekonomikas augsmei. Deviņos gados ir radīti tirgus ekonomikas

pamati un izveidoti labvēlīgi priekšnoteikumi tautsaimniecības

attīstībai. Par nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem var uzskatīt

sekojošos:

- zema līmeņa inflācija (gada

vidēja inflācija 1999. gadā bija 2,4%);

- neliels valsts parāds (ap 14% no

IKP);

- nacionālās valūtas stabilitāte

pret valūtu grozu SDR;

- valsts kopbudžeta fiskālais

deficīts ir zemāks par Māstrihtas līgumā pieļauto kritēriju (kopš

1996. gada, izņemot 1999. gadu, kad Krievijas krīzes dēļ tas bija

4,4% no IKP).

Ekonomikas aktivizācija un

eksporta kāpums ir nodrošinājis IKP un reālās algas pieaugumu.

Pieauga arī investīciju apjoms. Palielinājās Latvijas banku loma

tautsaimniecības nodrošināšanā ar finansu resursiem.

1. tabula

Ekonomiskās

attīstības pamatrādītāji

1996

1997

1998

1999

2000p

Pieaugums

salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos

Iekšzemes kopprodukts (salīdzināmajās

cenās)

3,3

8,6

3,9

1,1

4,0

Patēriņa cenas

17,6

8,4

4,7

2,4

2,6

Nodarbināto darba samaksa (neto)

7,2

12,3

10,3

5,4

Procentos

pret iekšzemes kopproduktu, ja nav norādīts cits

Kopbudžeta fiskālais saldo (bez

privatizācijas ieņēmumiem)

-1,4

0,6

-0,9

-4,4

-1,0

Valsts parāds

14,4

12,0

10,4

13,1

15,0

Ārējās tirdzniecības bilance

-15,6

-15,1

-18,5

-16,3

-14,4

Maksājumu bilances tekošais konts

-5,5

-6,1

-10,6

-10,2

-9,5

Reģistrētais bezdarba līmenis (%, perioda

beigās)

7,2

7,0

9,2

9,1

7,8

Lata kurss pret SDR (perioda beigās)

0,7997

p-EM prognoze

Īpaši veiksmīga tautsaimniecības

attīstība bija vērojama no 1996. gada līdz 1998. gada vidum, kad

IKP vidējie pieauguma tempi bija 6%. Tomēr banku krīze 1995. gadā

un sarežģītā ekonomiskā situācija pasaulē un it īpaši Krievijā

1998. gada otrajā pusgadā ir samazinājusi Latvijas

tautsaimniecības attīstības tempu. Krievijas ekonomiskās krīzes

dēļ samazinājās Latvijas eksporta apjomi, pasliktinājās banku

darbības rādītāji, budžeta ieņēmumu apjoms atpalika no plānotā,

samazinājās nodarbināto iedzīvotāju skaits.

Sākot ar 1999. gada vidu,

ekonomikā iezīmējas pozitīvas tendences. Ekonomiskās aktivitātes

atveseļošanās 1999. gada pēdējā ceturksnī nodrošina IKP pieaugumu

gadā kopumā par 1,1%.

Rūpniecības un lauksaimniecības

ražošanas kritumu kompensēja aktivitātes pieaugums būvniecībā,

tirdzniecībā un dažādās pakalpojuma sfēras nozarēs. Pozitīvas

ražošanas tempus saglabā tās rūpniecības nozares, kurām noieta

tirgi ir Rietumos.

Ekonomiskās izaugsmes potenciālo

iespēju rāda investīciju pieaugums. 1996. un 1997. gadā Latvijā

tās pieauga par 20% gadā, bet 1998. gadā - pat par 44%. Krievijas

krīzes dēļ 1999. gadā kopumā investīcijas bija zemākā līmenī nekā

1998. gadā.

Lielo valsts uzņēmumu

privatizācijas rezultātā valstī var ienākt nozīmīgas ārvalstu

investīcijas. Tomēr galvenais ārvalstu investīcijas piesaistošais

faktors būs valdības spēja veikt pasākumus stabilas un

uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides veidošanā. Ekonomiskā politika

kopumā uzņēmējdarbībai ir labvēlīga, taču dažādi institucionāli

aspekti kavē pārstrukturēšanas procesus uzņēmumu līmenī. To

apzinoties, valdība realizē vairākus pasākumus uzņēmējdarbības

vides uzlabošanai (muitas procedūru un nodokļu administrēšanas

vienkāršošana, uzņēmējdarbību ietekmējošo inspekciju darbību

sakārtošana u.c.).

Viena no galvenajām ekonomikas

problēmām Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts, kas

pēdējos divus gadus ir bijis nedaudz virs 10% no IKP. 1999. gadā

tekošā konta deficītu izdevās nedaudz samazināt.

2000. gada pirmo mēnešu rezultāti

liecina par ārējās tirdzniecības apgrozījuma palielinājuma

tendenci.

1. attēls

Atsevišķu

ekonomisko rādītāju izmaiņas

(%, salīdzinājumā ar 1995.gadu)

Datu avots: CSP

Patēriņa cenu pieauguma tempi

samazinās, un, sākot ar 1997. gadu, atpaliek no mēneša vidējās

darba samaksas pieauguma tempiem. 1999. gadā vidējā mēneša darba

samaksa (neto) sasniedza 102,7 Ls. Lielākas algas par vidējo

līmeni tika novērotas galvenokārt finansu sektorā, valsts

administrācijā un citos sektoros ar nozīmīgu valsts īpašumu daļu,

piemēram, enerģijas un ūdens apgādē, kā arī sakaru sektorā.

Relatīvi nelielās algas bieži tiek uzrādītas lauksaimniecībā,

tirdzniecībā un tūrismā strādājošiem.

Neskatoties uz reālas algas

pieaugumu, apsekojuma rezultāti liecina, ka no aptaujātiem divas

trešdaļas (67%) uzskata savu darba samaksu par zemu. Ar darba

samaksu ir neapmierināti 77% sabiedriskajā sektorā strādājošo,

privātajā sektorā - 65%.*

Uzskatot situāciju, kad pārtikas

daļa pārsniedz 50 procentus no patēriņa, par nabadzības pazīmi,

gandrīz puse no Latvijas ģimenēm vēl joprojām ir

nabadzīgas.**

Aktuāla problēma valstī joprojām

ir augstais bezdarba līmenis un relatīvi zems nodarbinātības

līmenis, kas dažādos gados svārstās ap 50 % no iedzīvotāju

kopskaita vecumā 15 gadi un vairāk. 1998. gada otrajā pusē un

1999. gada pirmajā pusē Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas

uzņēmumos nācās atlaist strādājošos. Visaugstākais bezdarba

līmenis bija 1999. gada aprīlī, bet kopš maija reģistrētam

bezdarbam raksturīga pakāpeniskas samazināšanas tendence.

Valdības izvirzītā prioritārā

ekonomiskā mērķa (nodrošināt nākamajos gados IKP pieaugumu par

5-7% gadā) realizācija sekmēs gan iedzīvotāju labklājības stabilu

uzlabojumu, gan iedzīvotāju nodarbinātības līmeņa

paaugstināšanu.

Nodarbinātības tendences un

bezdarba struktūra

Valstī kopš deviņdesmito gadu

sākuma vērojama tendence samazināties gan iedzīvotāju kopējam

skaitam, tai skaitā no 15 gadiem un vairāk, gan ekonomiski aktīvo

iedzīvotāju skaitam.

Pēc LZA Ekonomikas institūta

aprēķinātās prognozes, sākot no 1999. gada līdz 2004. gadam,

iedzīvotāju skaits vecumā no 15 līdz 70 gadiem (kurus var

uzskatīt par darba potenciālu) palielināsies, bet ap 2010. gadu

tas atkal varētu sākt samazināties.

2. attēls

Tautsaimniecībā

nodarbināto vidējais skaits

(tūkst.)

Datu avots: CSP

Tautsaimniecībā nodarbināto

iedzīvotāju vidējais skaits 1999. gadā bija 1038 tūkst. cilvēku,

kas ir nedaudz zemāks (par 0,5%) kā 1998. gadā. Ja nodarbināto

iedzīvotāju kopējam skaitam vērojama mainīga tendence (no 1992.

gada līdz 1996. gadam bija samazināšanās, pēc tam līdz 1998.

gadam - palielināšanās), tad strādājošo skaitam privātajā sektorā

ir stabila pieauguma tendence un to īpatsvars tautsaimniecībā

nodarbināto skaitā 1999. gadā sasniedza 70%.

Salīdzinot nodarbināto iedzīvotāju

skaitu 1999. gada novembrī ar 1998. gada novembri (saskaņā ar

darba spēka apsekojuma rezultātiem), to skaits samazinājies no

1007,2 tūkst. līdz 989,5 tūkst. jeb par 1,8 %, kā rezultātā -

iedzīvotāju nodarbinātības līmenis pazeminājās no 50,7% līdz

49,8%. Šajā periodā nodarbināto skaits ievērojami samazinājās

sekojošās nozarēs: lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā

par 37 tūkst. vai par 20,1 %, apstrādājošā rūpniecībā par 6,9

tūkst. vai par 3,8 %, zvejniecībā par 0,9 tūkst. vai par 18,4 %

u.c. Tajā pašā laikā nodarbināto skaits pieauga būvniecībā par 3

tūkst. vai par 4,8%, viesnīcās un restorānos par 4,9 tūkst. vai

par 29,2%, nekustamo īpašumu izmantošanā, nomā un komercdarbībā

par 8,3 tūkst. vai par 22,6%, valsts pārvaldē un aizsardzībā,

obligātā sociālā apdrošināšanā par 7,8 tūkst. vai par 10,8%,

izglītībā par 7,6 tūkst. vai par 9,0% u.c. Minētās izmaiņas

liecina gan par strukturālo izmaiņu turpinājumu ekonomikā, gan

arī par Krievijas krīzes specifiskām sekām.

3.attēls

Nodarbināto

iedzīvotāju struktūra darbības veidu griezumā

(procentos)