19. pants
, kas bija pieņemts 1999.gada 9.decembrī un stājās spēkā

2000.gada 1.septembrī, lasāms šādi:

"(1) Personvārdus atveido saskaņā

ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā

esošajām literārās valodas normām, ievērojot šā panta otrās daļas

noteikumus.

(2) Personas pasē vai dzimšanas

apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots

atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, norādāma šīs

personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma vai citas valodas

personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja

persona vai nepilngadīgas personas vecāki to vēlas un var to

apliecināt dokumentāri.

(3) Vārdu un uzvārdu rakstību un

identifikāciju, kā arī citu valodu personvārdu rakstību un

lietošanu latviešu valodā reglamentē Ministru kabineta

noteikumi."

2.

Tiesību normas, kas ietvertas noteikumos, kuri pieņemti pirms

2001.gada 21.decembra

Kas attiecas uz šo lietu,

1996.gada 14.maija noteikumi Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību

un identifikāciju dokumentos nosaka:

1.punkts

"(..) [P]ersonas dokumentos

lietojams vārds un uzvārds. Visos dokumentos valsts valodā

personas vārds un uzvārds rakstāms saskaņā ar latviešu literārās

valodas pareizrakstības normām, izmantojot tikai latviešu

literārās valodas alfabēta burtus. Katram vārdam un uzvārdam

(izņemot nelokāmos vārdus un uzvārdus) jābūt ar latviešu valodas

lietvārdu vai īpašības vārdu sistēmai atbilstošu galotni.

Sieviešu dzimtes personu uzvārdos lietojamas sieviešu dzimtes

galotnes. Nelokāmi latviešu valodā ir citvalodu cilmes vārdi un

uzvārdi, kas vienskaitļa nominatīvā beidzas ar -o, -ā, -ē, -i,

-ī, -u, -ū."

2.punkts

"Citvalodu vārdi un uzvārdi

neatkarīgi no to cilmes latviešu valodā rakstāmi iespējami tuvu

izrunai oriģinālvalodā saskaņā ar citvalodu īpašvārdu atveides

noteikumiem. Citvalodu vārdiem un uzvārdiem, izņemot nelokāmos

vārdus un uzvārdus, atkarībā no personas dzimuma pievienojama

vīriešu vai sieviešu dzimtes galotne."

3.punkts

"Ja latviešu valodā izdotā

dokumentā ierakstītā vārda vai uzvārda forma var apgrūtināt

personas identificēšanu, pasē saskaņā ar Ministru kabineta

1995.gada 24.oktobra noteikumiem Nr.310 "Noteikumi par Latvijas

pilsoņu pasēm" (..) var uzrādīt vārda vai uzvārda oriģinālformu.

Ja oriģinālvalodā netiek lietota latīņalfabētiskā rakstība,

ieraksts izdarāms latīņalfabētiskajā transliterācijā."

6.punkts

"Personas vārda vai uzvārda

ieraksts dokumentā ir juridiski idents ierakstam personas

dzimšanas apliecībā (vai citā dokumentā), ja abi ieraksti ir

pilnīgi vienādi vai arī atšķirības ir tikai šādas:

6.1. katrs ieraksts atbilst

dažādos vēstures laikposmos pieņemtajām latviešu valodas

gramatikas vai pareizrakstības normām:

6.1.1) vienā ierakstā vārds vai

uzvārds lietots ar galotni, otrā ierakstā - bez galotnes;

6.1.2) katrā ierakstā vārdam vai

uzvārdam ir citas deklinācijas galotne;

(..)

6.1.4) katrā ierakstā vārds vai

uzvārds rakstīts atšķirīgā ortogrāfijā;

6.3. vienā dokumentā vārds vai

uzvārds ierakstīts kādā citā valodā, bet otrā dokumentā -

latviešu valodā; (..)

6.5. katrā dokumentā vārds vai

uzvārds ierakstīts atbilstoši atšķirīgiem citvalodu īpašvārdu

atveides principiem."

2000.gada 22.augusta noteikumi

Nr.295 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju vairumā

pārņem iepriekšējos noteikumos ietvertās tiesību normas. Šo

noteikumu citas tiesību normas, kas attiecas uz šo lietu, nosaka

sekojošo:

8.punkts

"Ja persona vēlas saglabāt arī

sava uzvārda vēsturisko formu vai oriģinālformu un uzrāda to

apliecinošus dokumentus:

8.1. šo noteikumu 7.2. un

7.3.apakšpunktā minētās iestādes dokumentos noteiktā vietā

norāda personas uzvārda vēsturisko formu, oriģinālformu vai

transliterēto (no citu alfabētu rakstības burtu pa burtam

pārcelto) formu latīņalfabētiskajā rakstībā; (..)"

10. punkts

"Latviešu valodā rakstītā

personvārda forma ir juridiski identa personvārdu oriģinālformai,

vēsturiskajai vai transliterētajai formai latīņalfabētiskajā

rakstībā."

12.punkts

"Norakstos un izrakstos vārds un

uzvārds rakstāms oriģināla rakstībā."

14.punkts

"Ja personas vārda vai uzvārda

rakstība aizskar būtiskas personas intereses, persona var

griezties Valsts valodas centrā ar lūgumu atveidot personvārdu

latviešu valodā attiecīgās personas intereses mazāk aizskarošā

formā. Valsts valodas centra atzinums par to, kā personas vārds

un uzvārds rakstāms valsts valodā, ir saistošs šo noteikumu

7.punktā minētajām iestādēm."

Latvijā pase ir galvenais Latvijas

pilsoņu identitātes dokuments. Saskaņā ar 1995.gada 24.oktobra

noteikumu Nr.310 par Latvijas pilsoņu pasēm 6.punktu, kas bija

spēkā līdz 2002.gada 1.jūlijam, - ja persona vēlas sava vārda vai

sava uzvārda oriģinālo rakstību norādīt savā pasē, šī

oriģinālforma ir ierakstāma šī identifikācijas dokumenta sadaļā

"īpašas atzīmes". Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas

departamenta (Pārvaldes saistību pārņēmējs) instrukcijas Nr.52

3.sadaļu oriģinālforma ir parādāma ar īpaša zīmoga palīdzību,

iespiežot to pases 14.lappusē.

3.

Izmaiņas pēc 2001.gada 21.decembra sprieduma

Pēc augstāk minētā Satversmes

tiesas sprieduma Ministru kabinets 2002.gada 5.martā pieņēma

noteikumus Nr.96 par citvalodu personvārdu rakstību un lietošanu

latviešu valodā, ieviešot ļoti detalizētu citvalodu personvārdu

rakstības noteikumu apkopojumu. Šo noteikumu uz lietu

attiecināmās tiesību normas lasāmas šādi:

45.punkts

"Latviešu valodā gan latviešu, gan

cittautu sieviešu uzvārdus veido un lieto ar attiecīgajām

sieviešu dzimtes galotnēm."

48.punkts

"Vīriešu uzvārdiem ar galotni -s

atbilst sieviešu uzvārdi ar galotni -a vai galotni -e."

54.punkts

"No vīriešu uzvārdiem ar izskaņu

-ens, kas neatbilst līdzskaņu celmu sugasvārdiem, sieviešu

uzvārdus veido ar galotni -a, piemēram: Rībens - Rībena,

Kacens - Kacena."

123.punkts

"Šo noteikumu 120. un 121.punktā

minētās prasības neattiecas uz atsevišķiem līdzskaņiem vai

līdzskaņu savienojumiem, kurus atveido šādi: (..)

123.31. tz - c (..)".

2002.gada 18.jūnijā Ministru

kabinets, izpildot Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra

spriedumu, pieņēma jaunus noteikumus Nr.245 par Latvijas pilsoņu

pasēm, nepilsoņu pasēm un bezvalstnieku ceļošanas dokumentiem. Šo

noteikumu uz lietu attiecināmās tiesību normas, kuras stājās

spēkā 2002.gada 1.jūlijā un kuras aizstāja augstāk minētos

noteikumus Nr.310, nosaka sekojošo:

4.punkts

"Pasē personas vārdu vai vārdus un

uzvārdu (turpmāk - personvārdus) ieraksta atbilstoši normatīvajos

aktos noteiktajām prasībām par vārda un uzvārda rakstību latviešu

valodā."

6.punkts

"Ja personvārda rakstība pases

3.lappusē atšķiras no tā rakstības dokumentā, kurā personvārds

rakstīts citas valodas oriģinālformā, vai atšķiras no personvārda

vai personas dzimtas uzvārda vēsturiskās formas, pases 4.lappusē

norāda personvārda vai personas dzimtas uzvārda vēsturisko formu

vai personvārda citas valodas oriģinālformu latīņalfabētiskajā

transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki

vēlas un var to apliecināt dokumentāri. Personvārda

latīņalfabētisko transliterāciju veic saskaņā ar šo noteikumu

4.pielikumu."

15.punkts

"Pasi izsniedz, ja: (..)

15.6. persona vēlas saņemt pasi

derīgas Latvijas pilsoņa 1992.gada parauga pases vietā (..)."

C. Salīdzinošo

tiesību aspekti

1999.gada 21.oktobrī Lietuvas

Konstitucionālā tiesa (Konstitucinis teismas) pieņēma

spriedumu par Augstākās Padomes 1991.gada 31.janvāra rezolūcijas

saistībā ar vārdu un uzvārdu rakstību Lietuvas Republikas pilsoņu

pasēs (Dėl vardų ir pavardžių rašymo Lietuvos Respublikos

piliečio pase) atbilstību Lietuvas Konstitūcijai. Attiecīgās

šīs sprieduma daļas lasāmas šādi:

"(..) Saskaņā ar Konstitūcijas

14.pantu valsts valoda ir lietuviešu valoda. Tas, ka valsts

valodas statuss ir noteikts Konstitūcijā, nozīmē, ka lietuviešu

valoda ir konstitucionāla vērtība. Valsts valoda saglabā nācijas

identitāti, tā apvieno nāciju, nodrošina valsts suverenitātes

izpausmi, valsts integritāti un nedalāmību, kā arī valsts un

pašvaldību institūciju atbilstošu funkcionēšanu. Valsts valoda ir

svarīga pilsoņu vienlīdzības garantija, jo tā ļauj visiem

pilsoņiem, izmantojot savas leģitīmās tiesības un intereses,

sazināties ar valsts un pašvaldību institūcijām tādos pašos

apstākļos. Valsts valodas statusa konstitucionāla atzīšana arī

nozīmē to, ka likumdevējam, pieņemot likumu, ir jānodrošina, ka

šīs valodas lietošana tiek garantēta valsts dzīvē, un ka turklāt

viņam ir jānosaka valsts valodas aizsardzības līdzekļi. Tā kā

lietuviešu valodas valsts valodas statuss ir noteikts

Konstitūcijā, tā ir jālieto visās valsts un pašvaldību

institūcijās, kā arī visās Lietuvas teritorijā esošajās iestādēs,

uzņēmumos un organizācijās; likumi un citi tiesību akti ir

pasludināmi valsts valodā; uzņēmuma darba dokumenti,

grāmatvedības, vadības un finanšu dokumenti ir rakstāmi

lietuviešu valodā; visbeidzot, sarakste ar valsts un pašvaldību

institūcijām, iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām ir veicama

valsts valodā.

(..)

Ņemot vērā to, ka Lietuvas pilsoņa

pase ir oficiāls dokuments, kas apliecina pastāvīgu tiesisku

saikni starp indivīdu un valsti, proti, personas pilsonību, un ka

pilsonība pieder valsts publiskās dzīves sfērai, personas vārds

un uzvārds ir rakstāmi valsts valodā. Pretējā gadījumā tiktu

apšaubīts valsts valodas konstitucionālais statuss.

(..)

Kā teikts iepriekš, valsts valodas

obligātā lietošanas sfēra ir Lietuvas publiskā dzīve. Tādējādi tā

nav obligāta privātajā dzīvē, kurā personas lieto valodu pēc

savas izvēles. Augstākās Padomes rezolūcija nereglamentē privāto

dzīvi; tajā tikai noteikta vārdu un uzvārdu rakstība Lietuvas

pilsoņa pasē. (..)

(..)

(..) Jānorāda, ka Augstākās

Padomes rezolūcijā iekļautās tiesību normas, saskaņā ar kurām

personas vārds un uzvārds ir rakstāmi ar lietuviešu valodas

burtiem [un] saskaņā ar to izrunu, ir piemērojamas visiem

pilsoņiem bez izņēmuma, neatkarīgi no viņu etniskās piederības

vai citām atšķirībām. Personas piederība kādai tautībai ir pašas

personas lēmums, proti, tikai pati persona ir kompetenta nolemt

par to, kāda ir tās etniskā piederība; tādējādi nav iespējams

pieņemt ekskluzīvas tiesību normas, kas atļauj valsts valodas

lietošanu atkarībā no personas etniskās izcelsmes. Tāpat personas

etniskā izcelsme nevar būt par pamatu personas lūgumam nepiemērot

attiecībā uz viņu tiesību normas par valsts valodas statusu.

Pretējā gadījumā varētu tikt pārkāpts visu personu vienlīdzības

princips likuma priekšā. (..)"

D. Starptautisko

tiesību aspekti

Faktu norises laikā galvenie

starptautiskie dokumenti par vārdu un uzvārdu lietošanu ir

Starptautiskās Civilstāvokļa komisijas (CIEC) pieņemtās

konvencijas. Jo īpaši, 1973.gada 13.septembra Konvencija Nr.14

par uzvārdu un vārdu norādi Civilstāvokļa reģistros, kuru ir

ratificējušas Vācija, Austrija, Grieķija, Itālija, Luksemburga,

Nīderlande un Turcija. Latvija nav to valstu vidū, kas ir

parakstījušas šo Konvenciju. Šīs Konvencijas uz lietu

attiecināmās tiesību normas lasāmas šādi: