96. pants
Darījumu atzīšana par spēkā neesošiem

(1) Administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts:

1) pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai četrus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, ir vai nav zinājusi par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem;

2) triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

(2) Ja darījums, ar kuru nodarīti zaudējumi parādniekam, ir noslēgts ar ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku vai šo personu labā, uzskatāms, ka šīs personas ir zinājušas par zaudējumu nodarīšanu, ja tās nepierāda pretējo. Par ieinteresētajām personām šā panta izpratnē nav uzskatāmi kooperatīvās sabiedrības biedri Kooperatīvo sabiedrību likuma izpratnē.

(3) Nodrošinātais kreditors var prasīt, lai administratora noslēgtais darījums tiek atzīts par spēkā neesošu, ja šis darījums attiecas uz prasījuma nodrošināšanai ieķīlāto mantu un ir aizskartas nodrošinātā kreditora intereses.

(4) Šā panta pirmajā daļā noteiktajos termiņos neieskaita laiku, kad parādniekam bija piemērots tiesiskās aizsardzības process.

(5) Administrators nav tiesīgs celt tiesā prasību par tāda tiesiskās aizsardzības procesā veikta darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, kas attiecas uz pagaidu finansējumu vai jaunu finansējumu, tikai tādēļ, ka attiecīgais darījums kaitējis kreditoru kopuma interesēm, izņemot gadījumu, kad konstatējams arī cits pamats darījuma atzīšanai par spēkā neesošu, tajā skaitā tad, ja pušu rīcība atzīstama par ļaunprātīgu vai nelabticīgu vai darījums slēgts ar ieinteresētajām personām.

(6) Šā panta piektajā daļā minētie noteikumi attiecināmi arī uz citiem tiesiskās aizsardzības procesam objektīvi nepieciešamiem darījumiem, kas aptver:

1) maksājumus saistībā ar tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plāna izstrādi, saskaņošanu un iesniegšanu tiesā;

2) tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas atlīdzību;

3) saimnieciskās darbības novērtējuma izmaksas;

4) darba samaksu darbiniekiem par jau paveiktu darbu, neskarot citu aizsardzību, kas paredzēta Eiropas Savienības vai nacionālajos normatīvajos aktos;

5) jebkādus citus izdevumus parasti veiktās saimnieciskās darbības ietvaros.

131

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.09.2014. un 16.03.2023. likumu, kas stājas spēkā 29.03.2023. Sk. pārejas noteikumu 82. punktu)