Nemateriālā kultūras mantojuma likums

1. pants
Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) kopiena — personu grupa (šā likuma izpratnē atsevišķos gadījumos arī privātpersona), kam raksturīga kopīgas identitātes izjūta un ko vieno nemateriālais kultūras mantojums un kopīga ieinteresētība to saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm;

2) nemateriālais kultūras mantojums — Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, kas atspoguļo Latvijas kultūras tradīcijas un ir no paaudzes paaudzē pārmantotas, apkārtējās vides noteiktas, mijiedarbībā ar vēsturi, dabu un radošo darbību izstrādājušās zināšanas, prasmes, vērtības un rīcības modeļi, tai skaitā mutvārdu tradīcijas un izpausmes, spēles mākslas, paražas, rituāli, svētki, zināšanas par dabu un Visumu, tradicionālās amatniecības prasmes, kā arī ar iepriekš minēto saistītie instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpas;

3) nemateriālā kultūras mantojuma elementi — no paaudzes paaudzē pārmantotas, apkārtējās vides noteiktas, mijiedarbībā ar vēsturi, dabu un radošo darbību izstrādājušās mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju, spēles mākslas, paražas, rituāli, svētki, zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un Visumu, tradicionālās amatniecības prasmes, kā arī ar iepriekš minēto saistītie instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpas, kam piemīt kultūrvēsturiska, mākslinieciska, sociāla, valodiska vai zinātniska vērtība un ko kopiena atzīst par savu kultūras mantojumu un ir apņēmusies saglabāt;

4) nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana — pasākumu kopums, kura mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma ilgtspēju, tai skaitā nemateriālā kultūras mantojuma elementu atklāšana (identificēšana), dokumentēšana, pētniecība, attīstīšana, aizsardzība, popularizēšana, vērtības nostiprināšana, iedzīvināšana, praktizēšana un tālāknodošana, arī formālās un neformālās izglītības ceļā.

2