4. pants

VALSTS UN SABIEDRĪBAS ATTĪSTĪBA

4.1. LABA PĀRVALDĪBA KĀ ILGTSPĒJĪGAS IZAUGSMES POLITIKAS NODROŠINĀJUMS

Ar labu pārvaldību saprotam valsts un pašvaldību institūciju darboties spēju un darba mūsdienīgu organizāciju, valsts un pašvaldību iestāžu pakalpojumu pieejamību un kvalitāti. Pašlaik valsts un pašvaldību institūcijas sniedz iedzīvotājiem aptuveni 900 dažādu pakalpojumu. Vienlaikus aug sabiedrības prasīgums pret iestāžu darba kvalitāti, darbinieku attieksmi un prasība samazināt birokrātiskos un administratīvos šķēršļus, kas ierobežo uzņēmējdarbību un samazina pakalpojumu kvalitāti. Katrs cilvēks sagaida un ir tiesīgs saņemt pretimnākošu attieksmi un izsmeļošu informāciju jebkurā publiskās pārvaldes iestādē.

Par labu pārvaldību liecina plaša komunikācija starp valsti, pašvaldībām un sabiedrību, nevalstisko organizāciju un sociālo partneru aktīva iesaistīšanās valsts, pašvaldību un sabiedrības jautājumu risināšanā.

Tā ietver arī ilgtermiņa plānošanas esamību, īstermiņa uzdevumu risināšanu atbilstoši izvirzītajiem ilgtermiņa mērķiem, resursu aizsardzību, kontroli par īstermiņa un ilgtermiņa mērķu izpildi, attīstības procesa uzraudzību.

Lai pārvaldība varētu mērķtiecīgāk un aktīvāk virzīt pāreju uz valsts ilgtspējīgu attīstību un nodrošināt attīstības procesa līdzsvarotu norisi visā valsts teritorijā, tai jābalstās uz rīcībspējīgām pašvaldībām un reģioniem.

Jāpaaugstina valsts pārvaldes institūciju darboties spēja un iedzīvotāju uzticēšanās publiskās pārvaldes institūcijām, mazinot un novēršot korupcijas iespējas un veicinot sadarbību starp politisko un administratīvo pārvaldes līmeni, kā arī uzlabojot valsts pārvaldes efektivitāti.

4.1.1. Uz stabilitāti un sabalansētu izaugsmi vērstas makroekonomiskās politikas realizēšana

Stabila makroekonomiskā vide ir priekšnosacījums līdzsvarotas un ilgā laika periodā noturīgas tautsaimniecības izaugsmes nodrošināšanai. Valsts ekonomiskā politika ir jāveido tā, lai īstermiņa izaugsmes mērķu sasniegšana neveicinātu disproporciju uzkrāšanos, kas varētu radīt šķēršļus ekonomikas sekmīgai attīstībai vidējā un ilgā laika periodā. Valsts makroekonomiskās politikas veidotājiem ir jānodrošina efektīvs līdzsvars starp resursu novirzīšanu tautsaimniecības piedāvājuma puses darboties spējas palielināšanai un ekonomikas iekšējās un ārējās līdzsvarošanas nodrošināšanu, novēršot krasu ekonomiskās izaugsmes ciklisko svārstību veidošanās iespējamību. Vienlaicīgi ir jāveicina tautsaimniecības elastības pakāpes palielināšanās gan darba, gan produktu tirgos, tādējādi palielinot ekonomikas spēju ātri pielāgoties iekšējiem un ārējiem satricinājumiem.

Svarīgi ir efektīvi izmantot turpmākās ekonomiskās integrācijas iespējas, ko paver Latvijas iekļaušanās ES. Viens no būtiskiem aspektiem šajā kontekstā ir mērķtiecīgas un uzticamas valdības politikas veidošana savlaicīgai un gludai eiro ieviešanai Latvijā. Latvijas pievienošanās Ekonomikas un monetārajai savienībai nodrošinās gan būtisku ekonomiskās stabilitātes pieaugumu, gan pavērs plašas iespējas turpmākajai tautsaimniecības izaugsmei, pieaugot investoru uzticībai Latvijas ekonomikai un samazinoties kapitāla izmaksām, mazinoties darījumu izmaksām un palielinoties starptautiskās ekonomiskās sadarbības iespējām.

Risināmie uzdevumi:

(1) nodrošināt cenu stabilitāti un maksājumu bilances tekošā konta deficīta samazināšanu;

(2) nodrošināt ar produktivitāti sabalansētu algu pieaugumu;

(3) palielināt darba tirgus elastību;

(4) veicināt konkurenci produktu tirgos.

4.1.2. Plānošanas un prognozēšanas sistēmas pilnveide

Valsts attīstības plānošanas sistēma ir instruments ilgtspējīgai tautsaimniecības attīstībai, vidēja termiņa budžeta veidošanai, sadarbībai un koordinācijai visos pārvaldes līmeņos. Rīcībpolitiku, lēmumu, un pasākumu koordinācijai jānotiek valsts, nozaru, reģionālā un vietējā līmenī.

Sistēmas efektīva darbība palielinās valsts kopējo konkurētspēju. Lai nodrošinātu savstarpēji koordinētu rīcībpolitikas plānošanas dokumentu izstrādi, īpaši, prioritāšu noteikšanu, ietekmes novērtēšanu un finanšu plānošanu, liela nozīme ir plānošanas un prognozēšanas prasmju attīstīšanai visos pārvaldes līmeņos. Nepieciešams pastāvīgi veikt kvalitatīvu tautsaimniecības un teritoriju sociāli ekonomiskās attīstības tendenču analīzi, politiku un pasākumu ietekmes novērtēšanu, valsts atbalsta instrumentu efektivitātes izvērtēšanu, kā arī sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt rekomendācijas valdībai, reģioniem, pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm.

Risināmie uzdevumi:

(1) ieviest vidēja termiņa budžeta plānošanu un finanšu vadību;

(2) pilnveidot attīstības plānošanas sistēmu;

(3) pāriet uz valsts attīstības ilgtermiņa plānošanu, savstarpēji sasaistot sociālo un ekonomisko procesu un teritoriju attīstības plānošanu un plānoto pasākumu finansēšanu;

(4) noteikt un atbalstīt prioritāras nozares, kas nodrošina ilgtspējīgas attīstības iespējas;

(5) ieviest stratēģisko plānošanu reģionālajā un vietējā pārvaldes līmenī, nodrošinot to sasaisti ar valsts un nozaru stratēģijām un programmām;

(6) stiprināt plānošanas, pētniecības un prognozēšanas zināšanas, prasmes publiskajā pārvaldē.

4.1.3. Rīcībspējīgas pašvaldības un reģioni

Veiktās pašvaldību administratīvo teritoriju izpētes, pašvaldību apvienošanās projekti un pētījumi pamato lielāku (pēc iedzīvotāju skaita) pašvaldību veidošanas nepieciešamību. Mazas pašvaldības nespēj nodrošināt lēmējvaras un izpildvaras nodalīšanu, tajās ir salīdzinoši augsts pārvaldes izdevumu īpat svars, bet pretstatā tam - zema administratīvā spēja. Nepietiekams pašvaldību pakalpojumu izpildes apjoms un nepietiekamā finanšu spēja nenodrošina attīstību.

Ir nepieciešams ievērojami paplašināt reģionālo pašvaldību funkcijas (salīdzinot ar esošo rajonu funkcijām) un noteikt stabilāku finanšu ieņēmumu bāzi, kas nodrošinātu augstāku šo pašvaldību autonomijas līmeni.

Šobrīd reģionālā reforma un vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma sevišķi svarīga ir reģionālās attīstības un plānošanas kontekstā.

Risināmie uzdevumi:

(1) pabeigt vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu, izveidojot darboties spējīgas vietējās pašvaldības - pilsētas, novadus;

(2) pilnveidot pašvaldību finansēšanas sistēmu;

(3) īstenot reģionālo reformu, izveidojot ekonomiski attīstīties spējīgus reģionus un reģionālās pašvaldības;

(4) panākt valsts pārvaldes personālvadības principu attiecināšanu uz pašvaldībās nodarbinātajiem;

(5) panākt stratēģiskās vadības un uzņēmējdarbības principu (metožu) izmantošanu pašvaldībās;

(6) veicināt pašvaldību un reģionu iesaistīšanos sociālajā dialogā.

4.1.4. Valsts pārvaldes darboties spējas stiprināšana

Valsts pārvaldes reformas gaitā tiek pilnveidots rīcībpolitiku izstrādes un ieviešanas process, nodrošināts tiesiskā regulējuma caurspīdīgums un vienkāršotas administratīvās procedūras, nostiprināta pārvaldes iestāžu darboties spēja, uzlabota valsts institūciju un sabiedrības mijiedarbība, kā arī veicināta valsts pārvaldes institūciju sadarbība un darbību koordinācija. Turpinās institucionālās sistēmas tālāka sakārtošana.

Lai mērķtiecīgi paaugstinātu publiskās pārvaldes darboties spēju un stiprinātu valsts tiesisko sistēmu, pārvaldes spēju aktīvi un pārliecinoši aizstāvēt nacionālās intereses un piedalīties ES rīcībpolitiku izstrādē un citos starptautiskos procesos, nepieciešama augsta profesionalitāte. Pārvaldes iestāžu personāla biežā mainība liecina, ka ir nepieciešama cilvēkresursu plānošanas, izglītības un vadības metožu pilnveidošana un valsts sektorā nodarbināto darba samaksas sistēmas reforma.

Valsts pārvaldes iestāžu darbības caurspīdīgums un atvērtība dialogam ar iedzīvotājiem var nodrošināt sabiedrības uzticības pieaugumu un atbalstu nepieciešamajām pārmaiņām ceļā uz izvirzīto mērķi.

Risināmie uzdevumi:

(1) uzlabot rīcībpolitikas plānošanas un normatīvo aktu kvalitāti atbilstoši labas regulācijas principiem;

(2) plašāk iesaistīt nevalstiskās organizācijas un sociālos partnerus rīcībpolitiku izstrādes un lēmumu pieņemšanas procesos;

(3) uzlabot valsts pārvaldes pakalpojumu pieejamību, kvalitāti un informācijas apriti attīstot E-pārvaldes risinājumus;

(4) samazināt administratīvos šķēršļus uzņēmējiem un iedzīvotājiem;

(5) nodrošināt ES fondu un citu finanšu resursu efektīvu vadību;

(6) izveidot mūsdienīgu personālvadības, darba samaksas un kvalifikācijas celšanas sistēmu valsts pārvaldē strādājošajiem;

(7) ieviest kvalitātes vadības sistēmu visās publiskās pārvaldes institūcijās;

(8) novērst korupciju publiskās pārvaldes institūcijās.

4.2. DROŠA, PILSONISKA UN SALIEDĒTA SABIEDRĪBA

Latvijas valsts drošība ir tās vērtību un pamatinterešu - neatkarības, teritoriālās nedalāmības, Satversmē noteiktās demokrātiskās iekārtas, cilvēku tiesību, tirgus saimniecības, valodas un nacionālās identitātes - aizsargātība un nodrošinātība, sadarbības un iedzīvotāju interešu aizsardzība un nodrošināšana.

Sabiedrības pilsoniskais briedums izpaužas kā augsta atbildības un pienākuma sajūta pret savu valsti un līdzcilvēkiem, indivīdiem aktīvi iesaistoties dažādos sabiedriskos procesos un atklāti izsakot savus uzskatus un idejas, kā iecietība pret citādi domājošiem un cieņa pret vairākuma pieņemtiem lēmumiem, arī tad, ja tie neatbilst indivīda uzskatiem.

Par sabiedrības saliedētību liecina dzimumu, tautību, kultūru, izglītības, un turības, indivīdu vienotība vispārēju labumu vairojošu pasākumu veikšanai, noslāņošanās procesu palēnināšanās.

Viens no pilsoniskas sabiedrības attīstības aspektiem ir visu tautību spēja dažādu kultūru vidē saglabāt savu valodu. Valsts valodas funkcijas pilnvērtīgi spēj veikt tikai mērķtiecīgi attīstīta, kopta un bagātināta valoda. Valsts valodas politikas mērķis ir nodrošināt latviešu valodas - Latvijas Republikas valsts valodas un ES oficiālās valodas - ilgtspēju, lingvistisko kvalitāti un konkurētspēju.

Droša ir sabiedrība, kuras attīstība balstās uz ilgtspējības principu un kopīgām vērtībām, kuras locekļi ir pārliecināti par savu sociālo un fizisko drošību, jo paļaujas uz valstī pastāvošajām institūcijām.

Pilsoniskās sabiedrības veidošanas politikas mērķis ir sasniegt stāvokli, ka iedzīvotājiem nav šķēršļu sadarboties savu un sabiedrības jautājumu risināšanā. Īpaši veicināma ārvalstīs dzīvojošo tautiešu iesaistīšanās sabiedrībai nozīmīgu jautājumu apspriešanā.

4.2.1. Publiskā, nevalstiskā un privātā sektora sadarbība

Nozīmīgs valsts veiksmīgas un demokrātiskas attīstības nosacījums ir publiskā sektora - valsts, pašvaldību, nevalstisku organizāciju, sociālo partneru - un privātā sektora sadarbība. Nepārtraukta dialoga uzturēšana starp abām grupām, to spēja un vēlme vienai otru cienīt, veikt darbības, kas savstarpēji papildinās, nevis konfliktē, paātrina pilsoniskas un saliedētas sabiedrības tapšanas procesu, tās noturību un drošumu.

Latvijā sabiedriskajās aktivitātēs ir iesaistīta tikai neliela daļa iedzīvotāju, maz iesakņojušās labdarības tradīcijas un brīvprātīgo darbs. Joprojām liels skaits Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka nesaņem pietiekošu informāciju par nevalstisko organizāciju darbu, nevar ietekmēt notikumus savā dzīvē un sabiedrībā, un tāpēc atsvešinās no publikās pārvaldes mērķiem. Patiesībā valstī nav nopietnu tiesisko un institucionālo šķēršļu iedzīvotāju dalībai sabiedriskās aktivitātēs.

Risināmie uzdevumi:

(1) nodrošināt nevalstisko organizāciju efektīvu iesaistīšanu likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesos, palielinot nevalstisko organizāciju aktivitāti un līdzatbildību lēmumprojektu apspriešanas procesā;

(2) stiprināt arodbiedrības un darba devēju organizācijas, kā arī to apvienības, deleģējot tām plašākas funkcijas, piemēram, darba tirgus vajadzību prognozēšanu savā kompetences jomā, un iesaistot tautsaimniecības ilgtermiņa plānu izstrādes procesā;

(3) atbalstīt bērnu un jauniešu NVO darbību, tādējādi veicinot klaiņojošu bērnu skaita samazināšanos un sekmējot jauniešu aktīvas un lojālas dzīves pozīcijas veidošanu;

(4) izveidot ilgtspējīgu modeli sabiedriskai ES politiku veidošanai un nacionālo interešu aizstāvībai. Izstrādājot nacionālās pozīcijas un veidojot ES politikas, jānodrošina pēc iespējas plašāka sabiedrības līdzdalība, ieskaitot sociālos partnerus un NVO;

(5) veicināt nevalstisko organizāciju tīklu un to kapacitātes izlīdzināšanos Latvijas teritoriālajā griezumā;

(6) patstāvīgu un neatkarīgu finanšu līdzekļu nodrošināšana vietējo sabiedrības grupu (t.s. kopienu fondu) iniciatīvu atbalstam;

(7) veicināt valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu nevalstiskajām organizācijām, veidot aktīvu sadarbību starp publisko un privāto sektoru, panākt, ka partnerība kļūst par nozīmīgu mehānismu publisko pakalpojumu un infrastruktūras nodrošināšanā.

4.2.2. Vienotas kultūras telpas veidošana

Ģeopolitiskā situācija un vēsture radījusi Latvijā multikulturālu sabiedrību, kas globalizācijas ietekmē var kļūt vēl daudzveidīgāka. Latvijas cilvēkiem jāizkopj cieņa un tolerance pret citādību.

Latvijas pilsoniskās sabiedrības pamats ir vienota kultūras telpa, kuru raksturo kultūras daudzveidība un vieno kopīgas vērtības. Vienotas kultūras telpas esamība aktivizē dažādu sociāli, etniski un reliģiski daudzveidīgu grupu veidošanos par saliedētu pilsonisku sabiedrību. Valsts kultūras kopainas veidošanā un nacionālās identitātes uzturēšanā un paušanā liela nozīme ir katras grupas nacionālajām kultūras vērtībām, kuru kodolu veido nacionālas nozīmes kultūras institūcijas un kultūrvēsturiskais mantojums. Valsts kultūras vērtības, ko raksturo izcilība un savdabība, kļuvušas par Latvijas tēla prezentācijas un tautas pašapziņas celšanas zīmolu.

Saliedēta pilsoniska sabiedrība līdzdarbojas Latvijas kultūras dzīves veidošanā un nacionālo kultūras vērtību saglabāšanā, paušanā un jaunradīšanā. Kultūru daudzveidība un atšķirības kalpo kā cilvēku savstarpējās bagātināšanās un pilnveidošanās iespēja.

Risināmie uzdevumi:

(1) veicināt sabiedrības iesaistīšanu un aktīvu līdzdalību daudzveidīgos kultūras procesos, tajā skaitā paplašināt kultūras resursu izmantošanu līdzvērtīgu attīstības iespēju nodrošināšanai sociāli mazaizsargātām sabiedrības grupām;

(2) saglabāt un attīstīt latviešu valodas bagātību un tās izteiksmes daudzveidību, nodrošināt latviešu valodas - Latvijas Republikas valsts valodas un ES oficiālās valodas - funkciju īstenošanu, juridisko nodrošinājumu, tās lingvistisko kvalitāti un konkurētspēju;

(3) sekmēt starpkultūru dialogu un saprašanos starp dažādām Latvijas sabiedrības etniskajām, reliģiskajām un sociālajām grupām;

(4) uzturēt un atbalstīt izcilas nacionālās kultūras vērtības;

(5) pilnveidot Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanu, aizsardzību, izpēti un pieejamību, īpašu uzmanību veltot sabiedrības izglītošanai par kultūras mantojuma lomu valsts ilgtspējīgā attīstībā.

4.2.3. Iekšējās drošības nodrošināšana

Lai Latvijas sabiedrība būtu droša un stabila, jāturpina uzlabot iekšējās drošības sistēmas darbības kapacitāti un sadarbību ar ārvalstu kolēģiem, īpaši pievēršot uzmanību starptautisko noziedzīgo sakaru izvērtēšanai un kriminogēnās situācijas apzināšanai citās valstīs. Ilgtspējīgas drošības pamatā ir tendenču, kas Latviju var skart turpmākajā laika periodā, prognozēšana. Lielāka uzmanība jāvelta arī starptautisko noziedzīgo struktūru darbībai Latvijā.

Latvijas iekšējās drošības pilnīgākai nodrošināšanai ir nepieciešams īstenot mērķtiecīgas darbības cīņai pret noziedzību, kas kļūst arvien sarežģītāk, jo Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām nepieciešams arvien modernāks un atbilstošāks materiāltehniskais nodrošinājums, lai veiksmīgi spētu reaģēt uz globālo procesu norisi. Jāpanāk sabiedrības atbalsts drošības sistēmai un jāveicina noziedzības profilakses pasākumi.

Lai sargātu Latvijas iedzīvotājus no katastrofu izraisītajām sekām nepieciešams pilnveidot civilās aizsardzības sistēmas darbību, tādējādi garantējot valsts spējas savlaicīgi un efektīvi reaģēt uz dabas un cilvēka izraisītajām katastrofām.

Risināmie uzdevumi:

(1) veicināt struktūrvienību veiksmīgāku sadarbību, tajā skaitā sadarbību ar starptautiskajām noziedzības apkarošanas institūcijām;

(2) pilnveidot civilās aizsardzības sistēmu un veicināt starpinstitūciju sadarbību šajā jomā;

(3) uzlabot pretterorisma darbībās iesaistīto institūciju savstarpējo sadarbību;

(4) pilnveidot un modernizēt sistēmu cīņā pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālo apriti, cilvēku tirdzniecību un ekonomiska rakstura noziegumiem;

(5) uzlabot starpinstitūciju sadarbību patvēruma jomā;

(6) uzlabot tiesībsargājošo institūciju materiāltehnisko nodrošinājumu, kā arī pilnveidot informātikas un sakaru tehnoloģijas;

(7) attīstīt apdraudējuma pārvarēšanā iesaistītā personāla sagatavošanu;

(8) veicināt institūciju sadarbību autortiesību, blakustiesību un intelektuālā īpašuma aizsardzībā, pilnveidojot esošo sistēmu cīņā pret pārkāpumiem šajā jomā;

(9) uzlabot tiesībsargājošo institūciju kapacitāti un attīstīt kontaktus ar sabiedrību.

4.3. LATVIJAS IZAUGSMES STARPTAUTISKĀ DIMENSIJA

Latvijas - kā mazas un atvērtas valsts - attīstību nav iespējams aplūkot ārpus globālā konteksta. Tomēr globalizācija un dažādu starptautisko procesu pieaugošā mijiedarbība nav uztverama kā drauds Latvijas valstiskajai un identitātes suverenitātei. Šie procesi, tieši pretēji, vērtējami kā Latvijas iespēja. Pilnvērtīgi iekļaujoties starptautiskajā apritē un respektējot tādas starptautiski atzītas vērtības kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana, mierīga valstu līdzāspastāvēšana un solidaritāte, Latvija spēs nodrošināt gan nacionālo drošību un suverenitāti, gan ekonomisku uzplaukumu. Galvenie uzdevumi, lai starptautiskajā telpā veicinātu Latvijas attīstību un izaugsmi, ir efektīva valsts interešu pārstāvniecība ES ietvaros, ciešākas Baltijas jūras reģiona integrācijas veicināšana, sadarbība ar valstīm ārpus ES (īpaši, austrumu kaimiņvalstīm), aktīva dalība kolektīvās drošības iniciatīvās, ekonomisko interešu aizstāvēšana globālajā tirgū, Latvijas diasporas vienotības veicināšana un latviskās identitātes attīstīšana, kā arī pozitīva Latvijas tēla veidošana pasaulē.

Risināmie uzdevumi:

(1) pilnībā izmantot Latvijas dalības ES sniegtās iespējas, efektīvi pārstāvot Latvijas nacionālās intereses, izmantojot visus pieejamos ES instrumentus - vispārējās politikas, likumdošanu, finansiālo atbalstu;

(2) turpināt aktīvu dialogu ar ES dalībvalstīm un citiem partneriem, nodrošinot regulāru vizīšu apmaiņu un diplomātisko pārstāvniecību tīkla attīstību;

(3) veicināt NATO kā kolektīvās aizsardzības organizācijas lomu Latvijas un pasaules drošības stiprināšanā, kā arī sniegt ieguldījumu Eiropas Drošības un aizsardzības politikas attīstībā;

(4) aktīvi veicināt divpusējo ekonomisko attiecību attīstību un pārstāvēt Latvijas intereses starptautisko ekonomisko organizāciju ietvaros;

(5) veidot un aktīvi īstenot Eiropas Kaimiņu politiku, kā arī veicināt Latvijas kā jauna donora iesaisti attīstības sadarbības īstenošanā;

(6) īstenot pasākumus ārvalstīs dzīvojošo latviešu etniskās, lingvistiskās un kultūras identitātes saglabāšanai un attīstībai, ka arī to piederības sajūtas savai etniskajai dzimtenei stiprināšanai;

(7) Izstrādāt un īstenot vienotu valsts tēla koncepciju, lai sekmētu Latvijas atpazīstamību.