6. pants

CILVĒKA LABKLĀJĪBAS KĀPUMS

6. 1. VESELS CILVĒKS ILGTSPĒJĪGĀ SABIEDRĪBĀ

Veselība ir viena no cilvēka pamatvērtībām, tā ir dzīves kvalitātes, personīgās un ģimenes labklājības pamats.

Veselības aprūpe ir būtiska sabiedrības veselības sastāvdaļa. Tā ietver gan ārstniecisko, gan farmaceitisko aprūpi un ir vērsta uz veselības nodrošināšanu, uzturēšanu un atjaunošanu. Joprojām ģimenes ārstu skaits Latvijā ir nepietiekams, tāpēc iedzīvotājiem ne vienmēr iespējams savlaicīgi saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība jāuzlabo, modernizējot infrastruktūru, tajā skaitā attīstot informācijas tehnoloģiju pielietošanu, ieviešot e-veselības pakalpojumus, kā arī nodrošinot veselības aprūpi ar atbilstošiem cilvēkresursiem.

Sociālo pakalpojumu joma ietver sociālā darba, sociālās aprūpes un sociālās un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, un tos sniedz gan valsts, gan pašvaldību institūcijas.

Lai nodrošinātu iedzīvotājiem aizsardzību sociālā riska situācijās, valstī darbojas sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu sistēmas. To ietvaros izmaksā pensijas, pabalstus un atlīdzības atbilstoši sociālās apdrošināšanas iemaksām un sniedz finansiālu atbalstu pie noteiktām grupām piederīgām personām universālu pabalstu veidā.

Savukārt pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība nodrošina sociālo aizsardzību iedzīvotājiem, kuri nonākuši trūkumā vai citā sociālā riska situācijā.

6.1.1. Cilvēka veselība kā vērtība

Katra indivīda veselību ietekmē bioloģiskie, sociālie, ekonomiskie, vides, kā arī ar dzīvesveida paradumiem saistītie faktori. Tie ietekmē arī tik nozīmīgu ilgtspējīgas sabiedrības attīstības rādītāju kā visas sabiedrības veselību. Lai radītu priekšnosacījumus labai veselībai mūža garumā, nepieciešams popularizēt un attīstīt preventīvos un profilaktiskos pasākumus, veidot tādu sabiedrisko domu, kurā veselīgs dzīvesveids ir vērtība, kā arī turpināt pilnveidot veselības aprūpes sistēmu.

Dažādu veselībai kaitīgu ieradumu izplatība veicina nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaita palielināšanos.

Lai radītu iedzīvotājos izpratni par veselību kā vērtību, būtiski ir veicināt valsts un NVO sadarbību, lai cilvēki jau no mazotnes tiktu labāk informēti un iesaistīti savas veselības saglabāšanā, nodarbotos ar fiziskām aktivitātēm un lietotu veselīgu uzturu.

Risināmie uzdevumi:

(1) uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, attīstot veselības aprūpes infrastruktūru, jo īpaši pievēršot uzmanību primārajai veselības aprūpei un neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai;

(2) ilgtermiņā nodrošināt un attīstīt cilvēkresursus veselības aprūpē;

(3) veidot sabalansētu valsts un indivīda atbildību par veselības saglabāšanu un tās uzlabošanu, veidot sabiedrībā izpratni par veselīgu dzīves veidu un uzturu, un iesaistīt sabiedrību cīņā pret atkarības slimībām (alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarība);

(4) veicināt sabiedrībā integrētu garīgās veselības aprūpi (attīstīt sabiedrībā balstītu garīgās veselības dienestu un garīgās veselības jautājumu risināšanā iesaistīto pārvaldes institūciju sadarbību, izglītot sabiedrību par garīgo veselību un psihiskām slimībām);

(5) popularizēt profilaktisko pasākumu nozīmīgumu;

(6) pakāpeniski palielināt finansējumu veselības aprūpei un uzlabot iedzīvotāju informētību par iespējām saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus;

(7) veicināt jaunu, uz pierādījumiem balstītu ārstniecības metožu ieviešanu;

(8) attīstīt e-veselības risinājumus un informācijas tehnoloģiju izmantošanu;

(9) samazināt jaundzimušo un zīdaiņu (līdz 1 gada vecumam) mirstību;

(10) sekmēt iedzīvotāju, īpaši bērnu un jauniešu, aktīvu iesaistīšanos sporta nodarbībās;

(11) veicināt valsts un NVO, kas darbojas ar ģimenēm, bērniem, jaunatni, sociālās atstumtības riska grupām, tai skaitā, HIV inficētām personām, sadarbību veselības aprūpes jomā;

6.1.2. Ilgtspējīga sociālās drošības sistēma

Ņemot vērā demogrāfiskās situācijas attīstības tendences (iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanos) un to ietekmi uz valsts ekonomisko attīstību, lielu nozīmi iegūst sociālās drošības sistēmas ilgtermiņa stabilitāte. Augstais ēnu ekonomikas īpatsvars, relatīvi augstais bezdarba līmenis, zemā vidējā darba alga, kā arī reģionālās atšķirības noteic, ka no sociālās apdrošināšanas iemaksām atkarīgais pensiju apmērs bieži vien nav pietiekams, tādēļ ir jāveic pasākumi, kas sekmētu pensionāru dzīves kvalitātes uzlabošanu.

Lai gan kopumā valsts sociālo pabalstu jomā ir novērojamas pozitīvas attīstības tendences (pabalstu apmēru palielināšana, jaunu valsts sociālo pabalstu veidu ieviešana), tomēr daļa valsts sociālo pabalstu apmēri ir pārāk mazi, lai konkrētām iedzīvotāju grupām varētu sniegt efektīvu valsts atbalstu.

Iespēja saņemt sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus ir viens no rādītājiem, kas raksturo sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju dzīves kvalitāti un veicina viņu reintegrāciju sabiedrībā. Lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, paplašinātu to klāstu un pietuvinātu pakalpojumus personas dzīvesvietai, nepieciešams sakārtot un modernizēt sociālo pakalpojumu sistēmas infrastruktūru un nodrošināt pašvaldību institūcijām atbalstu alternatīvo aprūpes pakalpojumu attīstīšanai.

Risināmie uzdevumi:

(1) uzturēt sociālās apdrošināšanas sistēmas finansiālo stabilitāti un veicināt sistēmas attīstību;

(2) sekmēt virzību uz pietiekamu pensiju nodrošinājumu;

(3) veicināt lielāku sabiedrības izpratni par sociālās apdrošināšanas sistēmas nozīmību;

(4) attīstīt valsts finansiālo atbalstu personām noteiktās sociālā riska situācijās;

(5) attīstīt sociālās palīdzības un valsts un pašvaldību sociālo pakalpojumu sistēmu, tai skaitā sociālās un dienas aprūpes centrus, paaugstināt valsts un pašvaldību sociālo pakalpojumu kvalitāti, modernizējot pakalpojumu iestāžu infrastruktūru;

(6) uzlabot piekļuvi sociālās palīdzības pakalpojumiem, tos tuvinot personas dzīvesvietai, un attīstīt jaunus sociālo pakalpojumu veidus;

(7) pilnveidot sociālo dialogu starp valsti un sociāli mazaizsargāto grupu pārstāvjiem.

6.1.3. Atbalsts ģimenēm ar bērniem un dzimstības veicināšana

Ģimene ir sabiedrības struktūras pamatvienība, tajā aizsākas sabiedrības fiziskā atjaunināšanās un notiek morālo vērtību pārmantošana. Atbalsts ģimenēm veicina ne tikai pabalstu saņēmēju, bet arī visas sabiedrības labklājības veicinātājām.

Valsts politika demogrāfiskās situācijas uzlabošanai galvenokārt vērsta divos virzienos - bērnu tiesību aizsardzība/bērnu un ģimenes tiesības un valsts atbalsta sniegšana ģimenēm ar bērniem sociālās drošības sistēmas ietvaros. Liela daļa no valsts sociālajiem pabalstiem ir paredzēti tieši ģimenēm ar bērniem, tomēr atsevišķu valsts sociālo pabalstu (piemēram, ģimenes valsts pabalsta) mazais apmērs nenodrošina pietiekamu atbalstu. Atbalsts ģimenēm var izpausties arī kā tādas dzīves un darba vides veidošana, kas atvieglo vecākiem iesaistīšanos darbā, ļauj apvienot darbu ar rūpēm par ģimeni - elastīgas darba formas un iespēja aprūpējamiem ģimenes locekļiem piekļūt atbilstošiem aprūpes pakalpojumiem. Nepietiekama ir sociālās atstumtības riskam pakļauto grupu bērnu un jauniešu (bērnu un jauniešu ar nepabeigtu pamatizglītību, ar zemu motivāciju, no nelabvēlīgām ģimenēm, bāreņu, kā arī bērnu un jauniešu ar speciālām vajadzībām) integrācija izglītības sistēmā un darba tirgū. Nepieciešams radīt sākotnējos priekšnosacījumus jaunāko sabiedrības locekļu veiksmīgai sociālajai integrācijai, attīstot sociālās rehabilitācijas sistēmu un veicinot bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu audzināšanu ģimenēs.

Risināmie uzdevumi:

(1) attīstīt valsts atbalstu ģimenēm bērna audzināšanas laikā atbilstoši bērna vecumam un vajadzībām;

(2) veicināt piekļuvi pirmsskolas izglītības iestādēm un to pieejamību un alternatīvu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstību;

(3) veidot ģimenei draudzīgu darba vidi, un šai jomā veicināt sadarbību ar darba devējiem;

(4) atbalsta politikas un sociālo pakalpojumu sistēmas ģimenēm ar bērniem attīstīšana un atbilstošas infrastruktūras nodrošināšana;

(5) ģimenes veida aprūpes sistēmas attīstība bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem (audžu ģimenes, adopcija, aizbildnības veicināšana);

(6) veidot valsts atbalsta sistēmu mājokļa pieejamības veicināšanai ģimenēm ar bērniem.

6.2. IEKĻAUJOŠS UN NOTUROŠS DARBA TIRGUS

Darbs ir viena no nozīmīgākajām cilvēka dzīves vērtībām: tas viņu ne tikai nodrošina ar iztikas līdzekļiem, bet veido arī pamatu radošai domāšanai, pašrealizācijai un sociāliem kontaktiem. Pilsētās un īpaši reģionos jārada labvēlīgi priekšnosacījumi darba vietu veidošanai iespējami tuvāk dzīvesvietām, jo tas mazina nelietderīgu migrāciju un sekmē reģionu attīstību. Jārada arī adekvāti mehānismi, kas rosinātu darbspējīgos iedzīvotājus iekļauties darba tirgū, kā arī ārvalstīs dzīvojošo un strādājošo latviešu atgriešanos Latvijā.

Lai samazinātu nedeklarēto nodarbinātību un īstenotu pasākumus nodarbinātības veicināšanai, nozīmīga loma ir nodarbinātības partnerību stiprināšanai vietējā līmenī. Uzmanība jāvelta arī sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu iesaistīšanai darba tirgū.

6.2.1. Pieeja darba vietām un to dažādība reģionos

Augsta bezdarba līmeņa galvenie cēloņi reģionos ir nepietiekami attīstīta uzņēmējdarbība, mazs pašnodarbināto skaits un vāji attīstīta infrastruktūra. Latvijā nodarbināto iedzīvotāju kopskaitā ir samērā zems pašnodarbināto īpatsvars.

Nepietiekama sabiedrības informētība par uzņēmējdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanas administratīvajām procedūrām neveicina jaunu darba vietu rašanos.

Tajā pašā laikā paplašinās darbaspēka izceļošana. Vairākās nozarēs darba devēji izjūt darbaspēka trūkumu.

Ievērojamās atšķirības starp Rīgu un pārējo Latvijas teritoriju gan saimniecisko aktivitāšu, gan IKP uz vienu iedzīvotāju ziņā apgrūtina saskaņotas un nodarbinātību veicinošas nodokļu un pabalstu sistēmas attīstību valsts līmenī.

Risināmie uzdevumi:

(1) veicināt dažādu darba vietu veidošanos un pieejamību tām, atbalstot pašnodarbinātību un uzņēmējdarbību visos reģionos;

(2) sekmēt darba samaksas paaugstināšanos, īpaši zemāk apmaksātajām darbinieku kategorijām, palielinot minimālo algu, paaugstinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu, palielinot iedzīvotāja ienākuma nodokļa atvieglojumus par apgādībā esošām personām;

(3) veicināt darbaspēka iekšējo ģeogrāfisko un profesionālo mobilitāti;

(4) sekmēt pieeju darba vietām ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem darbaspējas vecumā, it īpaši jauniešiem un sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām - vecākiem pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un pirmspensijas vecuma cilvēkiem, personām, kurām ir aprūpējamie, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, cilvēkiem, kas ir ilgstoši bez darba u.c.;

(5) nodrošināt plašāku pieeju informācijai par brīvajām darba vietām, apmācības un pārkvalifikācijas iespējām atbilstoši darba tirgus pieprasījumam;

(6) uzlabot darba apstākļus, sekmējot darba attiecību, darba drošības un veselības darbā likumdošanas ieviešanu;

(7) veicināt darba produktivitātes paaugstināšanos;

(8) veicināt aizbraukušā darbaspēka atgriešanos Latvijas darba tirgū.

6.2.2. Atbalsts nodarbinātības veicināšanai

Nodarbinātības politikas mērķis ir nodarbinātības līmeņa paaugstināšana un bezdarba samazināšana, balstoties uz sekmīgu ekonomikas izaugsmi. Bezdarba līmenis starp iedzīvotājiem ar zemu izglītības un prasmju līmeni ir salīdzinoši augsts. Tam par iemeslu ir profesionālās kvalifikācijas trūkums, iegūto zināšanu un prasmju neatbilstība mūsdienu darba tirgus prasībām, kas nenodrošina zināšanu sabiedrības attīstību (informācijas tehnoloģijas, komunikācijas prasmes, uzņēmējdarbības pamatzināšanas, svešvalodu un valsts valodas zināšanas).

Risināmie uzdevumi:

(1) pilnveidot pasākumus iespējama bezdarba novēršanai (bezdarba samazināšanas preventīvie pasākumi), īpaši jauniešiem un personām pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un pirmspensijas vecuma iedzīvotājiem;

(2) pilnveidot un dažādot aktīvos un preventīvos nodarbinātības pasākumus, nodrošinot individuālu pieeju ar mērķi sekmēt cilvēka konkurētspēju darba tirgū (īpaši bezdarbnieku profilēšanu un konsultēšanu atbilstoši bezdarba cēloņiem);

(3) samazināt nedeklarēto nodarbinātību;

(4) ilgstošā bezdarba mazināšana un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu iekļaušana darba tirgū (motivācijas programmu, prakses vietu veidošanas, darba vietu pielāgošanas un citu pasākumu pilnveide);

(5) elastīga darba laika un formu praktiska piemērošana;

(6) atbalstīt vietējās nodarbinātības veicināšanas iniciatīvas un nodarbinātību veicinošas partnerības attīstību, it īpaši sekmējot darba devēju iesaistīšanos sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu nodarbinātības veicināšanā.

6.3. PIEEJAMS MĀJOKLIS UN SAKOPTA DZĪVES TELPA

Viens no cilvēkam nozīmīgākajiem labklājības (dzīves kvalitātes) rādītājiem ir nodrošinājums ar mājokli koptā un ērtā vidē. Vienlaikus sakoptas dzīves telpas esamība ir priekšnosacījums cilvēka veselības saglabāšanai un aktīvai dzīves darbībai.

Tirgus ekonomikas apstākļos mājokļu pieejamību kopumā nosaka vispārējais dzīves līmenis valstī, tāpēc valsts dalība mājokļu attīstībā no makroekonomiskā viedokļa ir jāvērtē kā būtisks ieguldījums tautas attīstībā. Mājokļa izvēli noteic mājokļa īpašnieka/īrnieka materiālais stāvoklis un izpratne par patēriņa prioritātēm - cik augstu viņa patēriņa prioritāšu skalā atrodas mājoklis un cik daudz līdzekļu viņš ir gatavs par to izdot.

Dzīves telpas jēdziens ietver sevī ne tikai indivīdam piederošo īpašumu vai viņa apdzīvoto mājokli, bet arī privāto un publisko telpu kopumu ap šo mājokli, tostarp arī dabas un kultūrvidi, kuras ir neatņemama kvalitatīvas dzīves telpas sastāvdaļa.

6.3.1. Daudzveidīgs mājokļu piedāvājums

Latvijā pēc īpašuma formas maiņas privātīpašumā ir vairāk kā 80% mājokļu. Mainījušies mājokļu būvniecības finansēšanas avoti un sociālie mērķi. Tagad to galvenokārt finansē privātais kapitāls, kas būvniecību īsteno ekonomiski aktīvajās teritorijās, kur ir visaugstākais mājokļu pieprasījums un pārdošanas cenas. Valsts un pašvaldības atbalsts šobrīd virzīts tikai uz maznodrošinātu un krīzes situācijā nonākušu iedzīvotāju mājokļa jautājumu risināšanu.

Iedzīvotāju vidējo ienākumu neatbilstība salīdzinoši augstiem maksājumiem par mājokli kavē esošā dzīvojamā fonda efektīvu uzturēšanu un atjaunināšanu. Vienlaikus tas rada priekšnosacījumus segregācijai, jo turīgākās mājsaimniecības izvēlas pārcelties uz dzīvi augstākas kvalitātes mājokļos.

Ievērojot atšķirīgo iedzīvotāju maksātspēju, nepieciešams radīt priekšnosacījumus mājokļa piedāvājuma dažādošanai, t.sk. īres sektora, tostarp sociālā īres sektora attīstīšanai, iedzīvotāju līdzekļu kooperācijai būvniecībā, publiskās un privātās partnerības projektu veicināšanai, kā arī jaunas būvniecības attīstībai reģionos.

Risināmie uzdevumi:

(1) veicināt esošo mājokļu efektīvu izmantošanu (t.sk. progresīvu apsaimniekošanu, atjaunināšanu un modernizēšanu);

(2) radīt priekšnosacījumus daudzveidīgam mājokļu piedāvājumam, lai palielinātu mājokļu pieejamību iedzīvotāju grupām ar dažādu ienākumu līmeni;

(3) efektīvi realizēt visaptverošas palīdzības sistēmas izveidi mājokļa sektorā, sadalot pienākumus un atbildību starp valsti, pašvaldību un indivīdu;

(4) izveidot sistēmu jauno mājokļu kvalitātes uzraudzībai;

(5) ieviest finanšu atbalsta instrumentus mājokļa pieejamības veicināšanai atsevišķām mērķa grupām (piemēram, ģimenes ar bērniem, jaunie speciālisti).

6.3.2. Sociāli integrētu dzīvojamo apkaimju veidošana

Dzīvojamo apkaimju plānošanā un veidošanā liela nozīme ir teritorijas plānojumiem. Lemjot par esošo dzīvojamo apkaimju nākotni vai jaunu veidošanu pamatojoties uz teritorijas plānojuma priekšlikumiem, iespējams pārredzēt visas pašvaldības attīstību un racionālāk izvēlēties izdevīgāko attīstības variantu. Dzīvojamais fonds būtu veidojams, ņemot vērā ražošanas un pakalpojumu jomas uzņēmumu un iestāžu izvietojumu. Tas ļautu pašvaldībām samazināt izmaksas nepieciešamās infrastruktūras nodrošināšanai un paaugstināt iedzīvotājiem komfortu, nodrošinot ērtu pieeju sabiedriskajam transportam, pakalpojumu iestādēm u.c..

Veidojot daudzveidīgu mājokļa piedāvājumu vienlaikus nepieciešams veicināt funkcionāli daudzpusīgu un sociāli integrētu dzīvojamo apkaimju izveidi. Tas sekmēs tādas negatīvas tendences mazināšanos kā pilsētu dzīvojamo rajonu noslāņošanos pēc to iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Dzīvojamo apkaimju funkcionālā daudzpusība, tuvinot iedzīvotājiem nepieciešamos pakalpojumus, uzlabos dzīves kvalitāti kopumā

Risināmie uzdevumi:

(1) publiskās un privātās partnerības principa izmantošana veidojot funkcionālu un daudzveidīgu dzīvojamo vidi;

(2) veicināt dzīves vides uzlabošanu visām sabiedrības grupām, jo sevišķi sociāli mazaizsargātajiem slāņiem, (pensionāriem, bērniem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām);

(3) veicināt vietas piederības apziņas un vietējo kopienu attīstību cilvēku darboties spējas veicināšanai.

6.3.3. Kopta un pieejama kultūrvide un kultūrvēsturiskais mantojums

Kvalitatīva kultūrvide, ko veido saglabāts un pieejams kultūras mantojums un daudzveidīgas kultūras tradīcijas un radošās izpausmes, ir viens no ilgtspējīgas un līdzsvarotas teritoriālās attīstības nosacījumiem. Katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi un pienākums rūpēties par tās ilgtspējas nodrošināšanu. Visu iedzīvotāju grupu dalība kultūrvides veidošanā un kultūrvēsturiskā mantojuma kopšanā ir viens no pilsonisku sabiedrību veidojošiem un vienojošiem faktoriem.

Risināmie uzdevumi:

(1) sekmēt līdzsvarotu kultūras procesu attīstību, nodrošinot pieejamību kultūrai visā Latvijas teritorijā, īpašu uzmanību pievēršot profesionālās mākslas pieejamībai;

(2) saglabāt un stiprināt kultūrvēsturisko novadu un vietējo kultūru savdabību un identitāti, izkopjot un uzturot novadu un vietējās kultūras tradīcijas, rituālus, mutvārdu daiļradi, valodas dialektus un izloksnes u.tml.;

(3) veicināt un atbalstīt novadpētniecību. Attīstīt vietējo tūrismu, veidojot uz Latvijas vēstures, kultūras un dabas izzināšanu orientētus tūrisma produktus;

(4) veidot kvalitatīvu pilsētas un lauku kultūrainavu, harmoniski apvienojot kultūrvēsturiskās liecības, dabas objektus un jaunradītās laikmetīgās vērtības;

(5) veidot pastāvīgu sadarbību un dialogu starp teritoriju plānotājiem, arhitektiem, vides dizaineriem un vietējiem iedzīvotājiem.

6.3.4. Saprātīgi izmantota un saglabāta dabas vide

Latvijā ir liela ekosistēmu un to dabisko struktūru, kā arī vietējo savvaļas sugu, lauksaimniecības augu un dzīvnieku šķirņu daudzveidība. Daudzveidīga un kvalitatīva dabas vide ir vērtība, kas jārespektē veicinot valsts attīstību kopumā. Šīs daudzveidības saglabāšana ir nepieciešama veselīgas dzīves vides un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai Latvijā, valsts starptautisko saistību izpildei un arī kā Latvijas identitātes zīme. Lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un nodrošinātu aizsargājamo sugu un biotopu labvēlīgu aizsardzības statusu, īpaši svarīgi ir sabalansēt iespējamās saimnieciskās darbības un teritoriju apsaimniekošanu ar dabas aizsardzības prasībām.

Pilsoniskas sabiedrības veidošanā izšķiroša nozīme ir sabiedrības informēšanai un plašākai iesaistīšanai vides jautājumu risināšanā, tādējādi palielinot sabiedrības izpratni par dabas vides vērtībām un izpratni par nepieciešamību nodrošināt kvalitatīvu dzīves telpu arī nākamajām paaudzēm.

Risināmie uzdevumi:

(1) veicināt bioloģiskās daudzveidības un aizsargājamo teritoriju saglabāšanu un saprātīgu izmantošanu;

(2) veicināt aizsargājamo dabas teritoriju iesaisti ekonomiskajā apritē, nosakot atšķirīgas saimnieciskās darbības liegumu zonas un sniedzot to izveides sociālekonomisko pamatojumu, piesaistot finansējumu apsaimniekošanai;

(3) veicināt sabiedrības līdzdalību vides aizsardzībā un saglabāšanā, iedzīvotājus savlaicīgi un patiesi informējot par vides kvalitāti un dabas resursiem;

(4) sekmēt izglītības par vidi attīstību, kā arī veicināt izglītību ilgtspējīgai attīstībai un paaugstināt vides apziņu iedzīvotāju vidū;

(5) atbalstīt dabas vides ilgtspējīgu izmantošanu iedzīvotāju atpūtai un sekmēt ekotūrismu;

(6) veicināt dabas, tai skaitā klimata pārmaiņu un rūpniecisko risku izvērtēšanu, mazināšanu un monitoringu;

(7) sekmēt degradēto (t.sk. piesārņoto) teritoriju sanāciju un revitalizāciju;

(8) sekmēt iedzīvotāju informētību par ūdens, energoresursu taupīgu izmantošanu un sadzīves atkritumu šķirošanu.