1. pants

Lai izvērtētu apstrīdētā akta

atbilstību Privatizācijas likuma normām, nepieciešams noteikt,

vai ēka Rīgā, Kaļķu ielā 24, Privatizācijas likuma izpratnē ir

valsts dzīvojamā māja, proti, vai tā ir privatizācijas objekts.

Privatizācijas likuma 1.pants par valsts daudzdzīvokļu dzīvojamo

māju atzīst valstij piederošu ēku, kurā saskaņā ar mājas

inventarizācijas plānu ir vairāk nekā viens dzīvoklis. Apstrīdētā

akta izdošanas brīdī mājas inventarizācijas plānā bija norādīti

četri dzīvokļi, tādējādi Privatizācijas likuma izpratnē ēka Rīgā,

Kaļķu ielā 24, apstrīdētā akta izdošanas brīdī nepārprotami bija

valsts daudzdzīvokļu dzīvojamā māja.

Savukārt no ēkas tehniskās

inventarizācijas lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā akta

izdošanas brīdī namīpašumam Rīgā, Kaļķu ielā 24, bija noteikts

administratīvas ēkas statuss. Tādējādi jānoskaidro, kas un pēc

kādiem kritērijiem bija tiesīgs noteikt ēkas statusu un kādas

juridiskas sekas šāds ieraksts ēkas tehniskās inventarizācijas

lietā varēja radīt.

Kā atzīst Ministru kabinets un

aģentūra, ēkas Rīgā, Kaļķu ielā 24, toreizējais tiesiskais

valdītājs - aģentūra, nosakot ēkas statusu (galveno lietošanas

veidu), ir vadījies no 1961.gada tehniskās inventarizācijas

instrukciju noteikumiem par celtņu tipu noteikšanu. Turklāt jāņem

vērā, ka ne šajās instrukcijās, ne būvniecības jomu regulējošos

normatīvajos aktos netiek lietots termins "ēkas statuss".

Tādējādi ēkas tiesiskais valdītājs lēmumā par ēkas statusa maiņu

ir noteicis nevis ēkas statusu, bet celtnes tipu.

Pamatots ir Latvijas Republikas

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas

viedoklis, ka dažkārt vieni un tie paši vai pēc satura līdzīgi

termini normatīvajos aktos tiek skaidroti dažādi, proti, katra

konkrētā normatīvā akta izpratnē. Tātad jānoskaidro katrā

konkrētajā normatīvajā aktā lietotā termina vai jēdziena uzdevums

un mērķis.

Nereti būvniecības jomu

regulējošos normatīvajos aktos tiek lietots jēdziens "nekustamā

īpašuma lietošanas mērķis", ar to saprotot ēkas galveno

lietošanas veidu atbilstoši nekustamā īpašuma izmantošanai. Tā,

piemēram, apstrīdētā akta izdošanas brīdī spēkā bijušie noteikumi

Nr.166 noteica kārtību, kādā apzināmi un klasificējami nekustamā

īpašuma lietošanas mērķi. Lietošanas mērķus klasificē, lai: 1)

apzinātu ar nekustamā īpašuma nodokli apliekamos nekustamos

īpašumus (2.1. punkts); 2) nodrošinātu nekustamā īpašuma tiesisko

aizsardzību (2.2. punkts); 3) pilnveidotu nekustamā īpašuma

vienotu uzskaiti nekustamo īpašumu un zemes lietojumu (kadastra)

reģistrā (2.3. punkts); 4) noteiktu nekustamā īpašuma kadastrālo

vērtību (2.4. punkts). Valsts nekustamā īpašuma lietošanas mērķi

(mērķus) nosaka un maina atbilstoši spēkā esošajos teritoriju

plānojumos noteiktajiem vai likumīgi uzsāktajiem izmantošanas

veidiem attiecīgā valsts vai pašvaldības institūcija, kuras

īpašumā vai valdījumā tas atrodas (16.1. punkts).

Savukārt šobrīd spēkā esošie

noteikumi Nr.344 paredz, ka nekustamā īpašuma lietošanas mērķus

nosaka nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas un kadastrālās

vērtēšanas vajadzībām (2.punkts); tos reģistrē valsts kadastrā

(3.punkts); lietošanas mērķus nosaka nekustamajiem īpašumiem, kam

ir noteikti un kadastrā reģistrēti lietošanas mērķi, ja

nepieciešama lietošanas mērķu maiņa (7.2. punkts). Nekustamā

īpašuma īpašnieks vai tiesiskais valdītājs vai valsts vai

pašvaldību institūcija ierosina lietošanas mērķa maiņu, ja

kadastrā reģistrēta nekustamā īpašuma sastāvā esošai ēkai

mainījies galvenais lietošanas veids (25.3. punkts); ēkas

lietošanas veidi tiek norādīti ēku un telpu grupu tehniskās

inventarizācijas lietās (27.punkts).

1961.gada tehniskās

inventarizācijas instrukcijas 6.nodalījuma 5.punkts noteica:

"Nosakot celtņu tipu, jāņem vērā celtnes telpu platības uzdevums.

Ja celtnē ir dažāda uzdevuma telpas, piemēram, dzīvojamās,

kantora, bet lielāko daļu no platības aizņem dzīvojamās telpas,

tad ēka pieskaitāma dzīvojamo ēku tipam. Turpretim, ja ēkā

pārsvarā ir tirdzniecības telpu platība, tad tā pieskaitāma

tirdzniecības ēku tipam."

1998.gada būvju klasifikācijas I

daļas 6.punktā nostiprināts klasifikācijas princips, ka ēkas tiek

diferencētas pēc to galvenā lietošanas veida (piemēram,

dzīvojamās mājas vai nedzīvojamās ēkas), no kā atkarīgs būvju

tehniskais projekts. Taču būves izvietojums, īpašuma tiesības uz

to un institūcija, kurai tā pieder, parasti netiek uzskatīti par

ēkas klasificēšanas kritērijiem. Minētā dokumenta I daļas

10.punkts paredz: "Dzīvojamās mājas ir būves, no kuru platības

vismaz puse tiek izmantota dzīvošanai. Ja dzīvošanai tiek

izmantots mazāk par pusi ēkas kopējās izmantojamās platības, tā

tiek klasificēta kā nedzīvojamā ēka saskaņā ar tās projektā

noteikto lietošanas mērķi."

Noteikumu Nr.409 3.punkts savukārt

noteic, ka "šis būvnormatīvs piemērojams divu līdz divdesmit

piecu stāvu ēku projektēšanai, ja tajās ir vismaz trīs dzīvokļi

[...] un ja visu dzīvokļu kopējā platība (ēkas dzīvojamā daļa) ir

vismaz 50% no ēkas virszemes stāvu kopējās lietderīgās

platības."

Ēkas tehniskās inventarizācijas

lietā tiek norādīts nekustamā īpašuma lietošanas mērķis jeb

celtnes tips, proti, ēkas galvenais lietošanas veids, taču šis

ieraksts neizslēdz arī pārējos lietošanas veidus. Turklāt jāņem

vērā, kādiem mērķiem namīpašuma tiesiskais valdītājs var noteikt

ēkas statusu: ēkas galvenais lietošanas veids tehniskās

inventarizācijas lietā un kadastrā tiek ierakstīts nekustamā

īpašuma nodokļa aprēķināšanas un kadastrālās vērtēšanas

vajadzībām. Tādējādi nekustamā īpašuma statusa noteikšana jeb

ēkas klasificēšana, ko veicis ēkas tiesiskais valdītājs, nevar

radīt tādas juridiskas sekas, kas saskaņā ar Privatizācijas

likumu ietekmē vai aptur ēkas privatizācijas procesu. Līdz ar to

saistībā ar privatizācijas procesu nav pamatota Ministru kabineta

atsauce uz noteikumiem Nr.409, kas ēku atzīst par daudzstāvu

daudzdzīvokļu dzīvojamo namu tikai tad, ja mājas dzīvojamā daļa

ir vismaz 50% no ēkas virszemes stāvu kopējās lietderīgās

platības. Šie noteikumi regulē tikai būvniecības tiesiskās

attiecības un nevar ietekmēt ar Privatizācijas likumu noteikto

privatizācijas kārtību.

Tādējādi termins "ēkas statuss" ir

saprotams divējādi. Pirmkārt, kā ēkas tiesiskā valdītāja

noteiktais galvenais ēkas lietošanas veids, kas paredzēts

ieraksta izdarīšanai ēkas tehniskās inventarizācijas lietā un

nekustamo īpašumu valsts kadastrā nekustamā īpašuma nodokļa

aprēķināšanas un kadastrālās vērtēšanas vajadzībām. Otrkārt, kā

ēkas statuss, kas noteikts atbilstoši Privatizācijas likuma

normām un mērķim, proti, par privatizācijas objektu tiek atzīta

ikviena valstij piederoša daudzdzīvokļu māja, kurā saskaņā ar

mājas inventarizācijas plānu ir vairāk nekā viens dzīvoklis.

Pamatots ir iesniedzēja pārstāvja

viedoklis, ka vienīgā augstāka juridiska spēka tiesību norma, kas

aģentūras lēmuma par ēkas statusa maiņu pieņemšanas un apstrīdētā

akta izdošanas brīdī noteica, kas ir dzīvojamā māja

privatizācijas procesā, bija Privatizācijas likuma 1.panta

1.punkts. Tādējādi Privatizācijas likuma izpratnē ēka Rīgā, Kaļķu

ielā 24, ir valsts daudzdzīvokļu dzīvojamā māja un saskaņā ar

Privatizācijas likuma 74.panta pirmo daļu apstrīdētā akta

izdošanas brīdī tā bija nododama privatizācijai.