3. pants

Pamatots ir iesniedzēja

viedoklis, ka Privatizācijas likuma izpratnē Ministru kabineta

lēmums par kādas dzīvojamās mājas neprivatizēšanu un atstāšanu

valsts īpašumā varēja tikt pieņemts tikai pēc 1995.gada

25.jūlija, tas ir, pēc Privatizācijas likuma spēkā stāšanās

(sk. Satversmes tiesas 2000.gada 31.oktobra spriedumu lietā

Nr.2000-06-04). Tā kā rīkojums Nr.113, ar kuru Ministru

padome 1993.gada 26.aprīlī noteica namīpašuma Rīgā, Kaļķu ielā

24, saglabāšanu valsts īpašumā, tika pieņemts pirms

Privatizācijas likuma pieņemšanas un spēkā stāšanās, šā rīkojuma

mērķis nevarēja būt un nebija izslēgt ēkā esošos dzīvokļus no

privatizācijas. Tāpēc minētais rīkojums nav attiecināms uz šīs

mājas dzīvojamo daļu.

Iesniedzējs pamatoti norādījis, ka

no Privatizācijas likumā noteiktā mērķa - maksimāla dzīvojamo

māju privatizācija - izriet, ka valsts pamatuzdevums ir

nodrošināt personu tiesības uz privatizāciju, nevis īpašuma

objektus vai to daļas saglabāt valsts īpašumā. Privatizācijas

likuma 74.panta ceturtās daļas norma dod Ministru kabinetam

tiesības pieņemt lēmumu par dzīvojamās mājas neprivatizēšanu

tikai atsevišķos gadījumos. Tomēr pēc Privatizācijas likuma spēkā

stāšanās līdz apstrīdētā akta izdošanas brīdim Ministru kabinets

šādu lēmumu nav pieņēmis. Līdz ar to ēkas Rīgā, Kaļķu ielā 24,

iekļaušana aģentūras pamatkapitālā ir pretrunā ar Privatizācijas

likuma 74.panta ceturtās daļas normu.